man pa galvu ka tādām piecgadniekam vienmēr grozās jautājums "kāpēc?", bet tas neizskaidrojamā kārtā ir kļuvis īpaši uzbāzīgs vienā konkrētā jomā nesenajā tagadnē.
es, gribot , negribot - vispār, daudz vairāk tieši negribot, haha - domāju un nevaru izdomāt, kāpēc cilvēki dara visādas sociālās lietas, nu tur, iepazīstas ar citiem, plāno, ka ar viņiem pavadīt laiku, uztur kontaktus, mīl un izjūt citas pozitīvas jūtas, realizē tās visādos žestos. es domāju par to, kāpēc es gribu satikt cilvēkus, kāpēc man vispār to vajag, un nevaru atrast tādu viennozīmīgi, universāli jēgpilnu, loģisku, racionāli pamatotu atbildi. ja salīdzina kaut kādu iespējamo ieguvumu un patērēto enerģiju, tas noteikti neatmaksājas. reāli, vienīgais, ko es puslīdz vienmēr varu atrast kā ieganstu, ir, ka tas mēdz būt interesanti, jo citi cilvēki mēdz zināt un domāt lietas, līdz kurām es viena vai otra iemesla dēļ neesmu nonākusi, bet arī - šo funkciju tikpat labi izpilda arī grāmatas vai filmas, vai internets. it kā jau tur ir jābūt vēl kaut kam citam, noteikti ir, bet tas no manis kaut kā bēg, tas visu laiku ir kaut kur aiz stūra un es nevaru tam tikt klāt. un šīs monētas otrā puse, kas varbūt patiesībā ir pirmā puse, ir mans mūžsenais jautājums par to, kāpēc cilvēki (ne)uztur kaut kādus kontaktus ar mani. i mean, nafig. es neesmu nekāds exceptional eye candy, lai izskaidrotu tādējādi, nepārvaldu arī nekādas superexciting jomas, mēdzu būt emocionāli nestabila, un, protams, es saprotu, ka problēma lielā mērā ir pats šis jautājums, tas viss vienkārši tā nestrādā, jo droši vien jau nav tāda īsta "kāpēc", vai vismaz tas nav primārais, un visādas manas neveselīgās tendences audzē sev kājas no šīs neskaidrības, but i feel really lost here, kāpēc, nafig. kas tad ir tas īstais iemesls, ja tas nav par kaut kādu "tāpēc, ka" un "jo". tas viss ir tik apgrūtinoši.
bet skaidrs, ka tas ir tomēr baigais aspekts dzīvē, jo lai gan es it kā diezgan bieži jūtos, kā labprāt pārvākties uz kaut kādu autonomu mazu būdiņu mežā, kur audzētu burkānus un darbinātu ģeneratoru ar pedāļu mīšanu, lai būtu elektrības pietiekami, lai no.interneta varētu novilkt grāmatas, es arī redzu, kas notiek, ja es patiešām nonāku ~pilnīgā bezcilvēku izolācijā, tas arī padara nelaimīgu, es taču nāku kaut vai visu laiku pie brāļa, vai ne. un es arī mēdzu skumt par to, ka cilvēki pazūd no sasniedzamības loka, tātad tas ir svarīgi, bet kāpēc? es it kā zinu kaut kādus normatīvos, "vispārpieņemtos", vai kā nu tos saukt, "kāpēc" - sociālo zinātņu teorijas par cilvēku kopienām un šādus tādus krikumus no psih. teorijām par cilvēku emocionālajām vajadzībām un whatnot, bet tas kaut kā līdz galam nepārliecina, šobrīd, tas neatbild uz kāpēc tas vispār vajadzīgs, ja atmet kā liekus vēsturiski un evolūcijas gaitā bijušu aktuālu izdzīvošanas vajadzību pārpalikumus.
un, protams, jūtos arī kā idiote par to, ka man vispār kaut kādi šitādi pasisti jautājumi liekas ~aktuāli. drusku taču tā kā par vecu muļķīgām pusaugu eksistenciālām krīzēm, ha.
es, gribot , negribot - vispār, daudz vairāk tieši negribot, haha - domāju un nevaru izdomāt, kāpēc cilvēki dara visādas sociālās lietas, nu tur, iepazīstas ar citiem, plāno, ka ar viņiem pavadīt laiku, uztur kontaktus, mīl un izjūt citas pozitīvas jūtas, realizē tās visādos žestos. es domāju par to, kāpēc es gribu satikt cilvēkus, kāpēc man vispār to vajag, un nevaru atrast tādu viennozīmīgi, universāli jēgpilnu, loģisku, racionāli pamatotu atbildi. ja salīdzina kaut kādu iespējamo ieguvumu un patērēto enerģiju, tas noteikti neatmaksājas. reāli, vienīgais, ko es puslīdz vienmēr varu atrast kā ieganstu, ir, ka tas mēdz būt interesanti, jo citi cilvēki mēdz zināt un domāt lietas, līdz kurām es viena vai otra iemesla dēļ neesmu nonākusi, bet arī - šo funkciju tikpat labi izpilda arī grāmatas vai filmas, vai internets. it kā jau tur ir jābūt vēl kaut kam citam, noteikti ir, bet tas no manis kaut kā bēg, tas visu laiku ir kaut kur aiz stūra un es nevaru tam tikt klāt. un šīs monētas otrā puse, kas varbūt patiesībā ir pirmā puse, ir mans mūžsenais jautājums par to, kāpēc cilvēki (ne)uztur kaut kādus kontaktus ar mani. i mean, nafig. es neesmu nekāds exceptional eye candy, lai izskaidrotu tādējādi, nepārvaldu arī nekādas superexciting jomas, mēdzu būt emocionāli nestabila, un, protams, es saprotu, ka problēma lielā mērā ir pats šis jautājums, tas viss vienkārši tā nestrādā, jo droši vien jau nav tāda īsta "kāpēc", vai vismaz tas nav primārais, un visādas manas neveselīgās tendences audzē sev kājas no šīs neskaidrības, but i feel really lost here, kāpēc, nafig. kas tad ir tas īstais iemesls, ja tas nav par kaut kādu "tāpēc, ka" un "jo". tas viss ir tik apgrūtinoši.
bet skaidrs, ka tas ir tomēr baigais aspekts dzīvē, jo lai gan es it kā diezgan bieži jūtos, kā labprāt pārvākties uz kaut kādu autonomu mazu būdiņu mežā, kur audzētu burkānus un darbinātu ģeneratoru ar pedāļu mīšanu, lai būtu elektrības pietiekami, lai no.interneta varētu novilkt grāmatas, es arī redzu, kas notiek, ja es patiešām nonāku ~pilnīgā bezcilvēku izolācijā, tas arī padara nelaimīgu, es taču nāku kaut vai visu laiku pie brāļa, vai ne. un es arī mēdzu skumt par to, ka cilvēki pazūd no sasniedzamības loka, tātad tas ir svarīgi, bet kāpēc? es it kā zinu kaut kādus normatīvos, "vispārpieņemtos", vai kā nu tos saukt, "kāpēc" - sociālo zinātņu teorijas par cilvēku kopienām un šādus tādus krikumus no psih. teorijām par cilvēku emocionālajām vajadzībām un whatnot, bet tas kaut kā līdz galam nepārliecina, šobrīd, tas neatbild uz kāpēc tas vispār vajadzīgs, ja atmet kā liekus vēsturiski un evolūcijas gaitā bijušu aktuālu izdzīvošanas vajadzību pārpalikumus.
un, protams, jūtos arī kā idiote par to, ka man vispār kaut kādi šitādi pasisti jautājumi liekas ~aktuāli. drusku taču tā kā par vecu muļķīgām pusaugu eksistenciālām krīzēm, ha.
piešņauktā salvete | nošķaudīties