ar dalītām jūtām (šausmām un uzjautrinājumu) pamanīju, ka veikalā parādījies strukturētais ūdens "memory", kurā izmantotas īpašās strukturēšanas tehnolōģijas un kas nu tur vēl. tiem, kas nezina - strukturētā ūdens ideja ir tāda, ka ūdenim ir atmiņa, un ja tam atskaņo mōcartu un saka labus vārdus, kā arī dara to pareizajā pasaules malā, kur ir laba enerģētika, tad ūdens dzērējs pēc tam saņems visvisādus maģiskus labumus, tostarp ilgāku mūžu, slimību dziedināšanas un, iespējams, lāzerredzi. apsveru domu sabotēt šo projektu, ejot stāvēt pie plauktiem ar šo brīnumdziru, un čukstus uz to ūdeni lamājoties vai atskaņojot tam ļauno rokmūziku.

šodienas izbrauciens uz jūrmalu ar tors bija ļoti veldzējošs visvisādos veidos.

beidzot palaiskojos un mierīgi izpeldējos, un, parunājot par savām sociālajām bažām, nonācu pie secinājuma, ka problēma lielā mērā slēpjas tajā, ka tas ~konstantais klāt-esošums ar IM ļaudīm ir radījis ļoti spēcīgu kopīguma un tuvuma ilūziju. ilūziju ne jau tādā ziņā, ka mums nebūtu izveidojies kontakts, ir, protams, bet tā, ka tas pieredzes formāts diezgan pamatīgi liek aizmirst, cik tomēr sveši viens otram mēs vēl patiesībā esam, cik ierobežots ir tas pieredžu un tēmu loks, kurā esam operējuši, viens ar otru "pārklājoties". un tad, kad šis fakts tomēr izpeld virspusē, nav brīnums, ka ir mulsinoša sajūta, tāda kā kognitīvā disonance, jo tas, ka reāli esam puslīdz pazīstami tikai mēnesi, ir kaut kā paskrējis garām.