When I was small, I didn’t even know that I was a kid with special needs. How did I find out? By other people telling me that I was different from everyone else, and that this was a problem. True enough. It was very hard for me to act like a normal person, and even now I still can’t ‘do’ a real conversation. I have no problem reading books aloud and singing, but as soon as I try to speak with someone, my words just vanish. Sure, sometimes I manage a few words – but even these can come out the complete opposite to what I want to say! (..) How often have the strange sounds coming out of my mouth embarrassed me nearly to death? Honest, I want to be nice and calm and quiet too! But even if we’re ordered to keep our mouths shut or to be quiet we simply don’t know how. Our voices are like our breathing, I feel, just coming out of our mouths, unconsciously.
(..)
In ‘set-pattern’ conversations, we manage much better: although, of course, when it comes to talking about your feelings, these patterns are no use at all. In fact, by relying on them too much you can end up saying the opposite of what you wanted to say. I swear conversation is such hard work! To make myself understood, it’s like I have to speak in an unknown foreign language, every minute of every day. (..) When there’s a gap between what I’m thinking and what I’m saying, it’s because the words coming out of my mouth are the only ones I can access at that time. These words are either available because I’m always using them or because they left a lasting impression on me at some point in the past.
(..)
It’s as if I’m drowning in a flood of words.

//Naoki Higashida, 2013, The Reason I Jump: The Inner Voice of a Thirteen-Year-Old Boy With Autism

I’m not doing all this moving around because it pleases me – it isn’t even all that calming. It’s like being teleported from one place to another without knowing it’s happening. Even if someone tries to prevent me, or if something else gets in the way, it happens anyway. I sort of lose myself for a little while. (..) I dash off as soon as I spot anything interesting. There’s a different reason for why we get lost so often, however, and I think it’s this: we don’t really know where we ought to be. You could tell us that we ought to follow someone else, or hold their hand, but the fact is that, with or without your suggestion, we’re still going to lose our way. Simply put, people with autism never, ever feel at ease, wherever we are. Because of this, we wander off – or run away – in search of some location where we do feel at ease. (..) While we’re on this search, it doesn’t occur to us to consider how or where we’re going to end up. We get swallowed up by the illusion that unless we can find a place to belong, we are going to be all alone in the world. Then eventually we get lost, and have to be escorted back to the place we were at, or the person we were with, before. But our uneasy, unsettled feeling doesn’t go away. I don’t think we’ll ever be able to reach our Shangri-La, however.
(..)
My body’s always moving about. I just can’t stay still. When I’m not moving, it feels as if my soul is detaching itself from my body, and this makes me so jumpy and scared that I can’t stay where I am. I’m always on the lookout for an exit. But even though I’m forever wanting to be some place else, I can never actually find my way there. I’m always struggling inside my own body, and staying still really hammers it home that I’m trapped here. But as long as I’m in a state of motion, I’m able to relax a little bit.

//Naoki Higashida, 2013, The Reason I Jump: The Inner Voice of a Thirteen-Year-Old Boy With Autism

es, kā jau slims ķipars, neiztaisījos no mājas tik laicīgi, kā būtu gribējies, un diemžēl nebiju arī tik superveiksmīga, kā varētu gribēties, un nenoķēru mikriņu tieši tai sekundē, kad nonācu transporta pieturā no sava rajona uz centru. biļete iekš bezrindas.lv jau nopirkta, 17min līdz autobusa atiešanai, mikriņa šoferis saka - līdz centram 10-15 min. es prasu - tad 10 vai 15, jo šajā gadījumā tā ir atšķirība starp paspēšanu aizskriet līdz autoostai un nepaspēšanu. šis tikai norausta plecus, un es, atcerējusies, ka Liepājas autobusi taču brauc pa ulmaņa gatvi, nolemju, ka varu taču iekāpt tai pieturā, kurā esmu redzējusi viņu uzņemam pasažierus citos braucienos. domāts - darīts. piezvanu 1188, lai katram gadījumam pārliecinātos, vai tā ir tur, kur atceros, viss ir kā nākas, dzīve rožaina. pieturā izdomāju piezvanīt uz biļetē norādīto hotline, lai pajautātu, vai man ir jādara kaut kas īpašs, lai autobuss tur apstātos, jo biļete man, galu galā, no autoostas. un te sākas manas nedienas - sieviete tālrunī man saka, ka es nevaru izdarīt pilnīgi neko, lai autobuss apstātos, autobusi tur stāvot tikai tad, ja ir tukši. savā slimības ārprātā prasu viņai, vai kāds nevar informēt šoferi par to, ka viņam vajadzētu gan tur apstāties, jo es taču tur būšu un man taču jau ir Biļete! viņa saka, nē, nevar vis, nekādu šoferu numuru, viņa nav autoostā, neko nevar darīt. prasu - vai ir kāds, kam es varu piezvanīt autoostā, man iedod kaut kādu autoostas uzziņu numuru, uz kuru es arī zvanu, kas, retrospektīvi, visā šajā pasākumā bija vissliktākā ideja, jo otrā galā man atbild nīgra bāba, kas saka, ka tā nav nekāda starppilsētu autobusu pietura, autobuss tur nestāsies, neviena, kas varētu šoferi informēt, ka tur būtu labi apstāties, nav, nākamā pietura ir benūži, pis nahuj, stulbā meitene. nu, labi, tādus vārdus gluži viņa nelietoja, bet vēstījums bija skaidrs. tajā brīdī es, protams, sāku raudāt, bet to viņa nezināja, un vienkārši nometa klausuli. (noveļu raudāšanu uz temperatūru :D tagad izmērīju, nav jau nekādas kalngales, bet pāri par 37ir)
šajā brīdī sāku plānot, kā visveiksmīgāk tikt uz nākamo autobusu un apklusināt skopuli sevī, kas spēcīgi iebilstu pret vēl vienas biļetes pirkšanu, slaucīju asariņas piedurknē un zūdījos par tizlumu, kas lika man tusnīties no mājas ārā par lēnu, par lēnu, par lēnu. bet tad es atcerējos, ka es taču esmu veiksminieks. sakodu zobus, uztaisīju savu viskareivīgāko sejas izteiksmi un nolēmu, ka, lai gan uz ceļa lekt autobusam priekšā gluži gatava nebūtu, es varu vicināties ar rokām tik agresīvi, lai būtu skaidrs, ka, gadījumā, ja autobuss neapstāsies, es iešu uz autoostu ar kādu fiziski izrēķināties (not that i would do such a thing). kad autobuss ļoti laipni apstājās, man aiz aizkustinājuma (vai varbūt noguruma, vai tāpēc, ka temperatūras dēļ man pēkšņi bija kļuvis visai vēsi) trīcēja rokas, kad rādīju šoferim biļeti sava tālruņa ghettostyle ieplaisājuša stikliņa klātajā ekrānā un stāstīju, kā autoosta mani biedēja ar apgalvojumu, ka autobuss neapstāsies. šoferis tikai raustīja plecus, likās pārsteigts par šādu iespējamību un prasīja manu uzvārdu, lai atrastu savā pasažieru sarakstā. jūtos kā uzvarētājs. laimīgas beigas.

P.S. bet labprātīgi es no šitās pieturas braukt nākotnē laikam tomēr negribēšu, haha.

o, pirmoreiz dzīvē redzēju avārijas, kurā iesaistīta fūre, sekas. izskatījās, ka vienkārši ielikusies grāvī, iespējams, sadarbībā ar baļķus vedošu traktoru.

17.maijs. gaidot ansambļa "manta" koncertu Liepājā, man iekož pirmais šīs vasaras ods.

Liepājā ir vai nu foršākie koncertu apmeklētāji, vai labākā pasākumu apsardze ever - kad man, pie "mantas" dejojošai, kaut kāds vecis sāka grābstīties un īsti neatšuvās pēc mana "nevajag mani aiztikt, lūdzu", divi vīrieši momentā viņu savāca un aizvirzīja projām. brīnišķīga drošības un miera sajūta.

viss bija tik lieliski, ka projāmejot aizmirsu kokā pakarināto mēteli, un nācās skriet atpakaļ to paņemt. uz priekšu, uz nākamo muzeju nakts pasākumu!