iedvesmojoties no ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
pelnufeja pārdomām, domāju, vai man ir kaut kādi tādi puslīdz skaidri jautājumi/tēmas, par kurām man būtu tiešām briesmīgi bail, ka kāds varētu pajautāt, un sajūta, ka tad tā būtu šausmīga, mokoša situācija.
dīvainā kārtā kopumā man ir sajūta, ka, lai gan ir lietas, par kurām es labāk cilvēkiem neko nekad nestāstītu, man šķiet, ka tad, ja kāds tiešā tekstā pajautātu, es varētu atbildēt un tas nebūtu tik briesmīgi. jo visas tās sliktās lietas, mani, teiksim tā, "tumšie noslēpumi", haha, par kurām es no brīva prāta neizvērstu sarunas... viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc par to nerunāt, ir fakts, ka, nu, tas uz citiem īpaši neattiecas, un nedomāju, ka tas kādam varētu interesēt. tas ir, es īpaši neredzu iemeslu, kāpēc lai tas kādam citam, izņemot mani, būtu aktuāli.
bet jautājums - tas nozīmētu, ka ir aktuāli, tas nozīmētu, ka cilvēks jau zina pietiekami daudz, lai līdz tām tēmām vispār nonāktu, tas nozīmētu, ka cilvēks arī ir saņēmis diezgan daudz drosmes, lai pajautātu. un tas jau ir konteksts, kurā baiļu noteikti būtu mazāk, nekā citu sajūtu.
un, ļoti iespējams, tas saistīts arī ar to, ka man tagad tiešām ir diezgan līdzīga sajūta kā iekš silver linings playbook - "there will always be a part of me that is dirty and sloppy, but i like that, just like all the other parts of myself. i can forgive." es jūtos mierā arī par lietām, par kurām man ir kauns vai žēl, vai ar ko ir bijis vai joprojām ir grūti tikt galā. man ir labi veicies ar healing procesu pēdējā gada, divu laikā. lai gan ir konkrētas lietas sevī, kuras es vēlētos uzlabot, tā galvenokārt vairs nav tāda izteikta pretīguma sajūta, kāda ir bijusi sliktākajos laikos, tā ir vienkārši sajūta, ka vēl ir, ko darīt. protams, ir dienas, kurās es jūtos kā nožēlojams draņķis, bet kuram tad tādu nav. arvien biežāk es ar zināmu pārsteigumu dažādos nejaušos brīžos attopos, ka es esmu ar sevi mierā. skanot dziesmas rindai do you like the person you've become? es domāju - jā! jā, man patīk, kāds cilvēks es esmu. un tas ir gandrīz neticami. tas ir tik neaprakstāmi lieliski. es esmu tik pateicīga.
pelnufeja pārdomām, domāju, vai man ir kaut kādi tādi puslīdz skaidri jautājumi/tēmas, par kurām man būtu tiešām briesmīgi bail, ka kāds varētu pajautāt, un sajūta, ka tad tā būtu šausmīga, mokoša situācija. dīvainā kārtā kopumā man ir sajūta, ka, lai gan ir lietas, par kurām es labāk cilvēkiem neko nekad nestāstītu, man šķiet, ka tad, ja kāds tiešā tekstā pajautātu, es varētu atbildēt un tas nebūtu tik briesmīgi. jo visas tās sliktās lietas, mani, teiksim tā, "tumšie noslēpumi", haha, par kurām es no brīva prāta neizvērstu sarunas... viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc par to nerunāt, ir fakts, ka, nu, tas uz citiem īpaši neattiecas, un nedomāju, ka tas kādam varētu interesēt. tas ir, es īpaši neredzu iemeslu, kāpēc lai tas kādam citam, izņemot mani, būtu aktuāli.
bet jautājums - tas nozīmētu, ka ir aktuāli, tas nozīmētu, ka cilvēks jau zina pietiekami daudz, lai līdz tām tēmām vispār nonāktu, tas nozīmētu, ka cilvēks arī ir saņēmis diezgan daudz drosmes, lai pajautātu. un tas jau ir konteksts, kurā baiļu noteikti būtu mazāk, nekā citu sajūtu.
un, ļoti iespējams, tas saistīts arī ar to, ka man tagad tiešām ir diezgan līdzīga sajūta kā iekš silver linings playbook - "there will always be a part of me that is dirty and sloppy, but i like that, just like all the other parts of myself. i can forgive." es jūtos mierā arī par lietām, par kurām man ir kauns vai žēl, vai ar ko ir bijis vai joprojām ir grūti tikt galā. man ir labi veicies ar healing procesu pēdējā gada, divu laikā. lai gan ir konkrētas lietas sevī, kuras es vēlētos uzlabot, tā galvenokārt vairs nav tāda izteikta pretīguma sajūta, kāda ir bijusi sliktākajos laikos, tā ir vienkārši sajūta, ka vēl ir, ko darīt. protams, ir dienas, kurās es jūtos kā nožēlojams draņķis, bet kuram tad tādu nav. arvien biežāk es ar zināmu pārsteigumu dažādos nejaušos brīžos attopos, ka es esmu ar sevi mierā. skanot dziesmas rindai do you like the person you've become? es domāju - jā! jā, man patīk, kāds cilvēks es esmu. un tas ir gandrīz neticami. tas ir tik neaprakstāmi lieliski. es esmu tik pateicīga.
piešņauktā salvete | nošķaudīties