šodien iemācījos jaunu vārdu - "smīlāt". nekad mūžā tādu nebiju dzirdējusi. jūs zināt tādu vārdu?

pirms braukt viesoties uz liepāju, mazgājot traukus izdevās iedurt sev plaukstā dakšiņu - tā diezgan dziļi un pamatīgi, samērā neērtā vietā (labā īkšķa plaukstas iekšpuses mīkstumā). tagad šausmīgi niez. tad jau laikam labi dzīst.

šī kontekstā domāju, kā tas savainojums sakrita ar dienu, kurā mēģināju izskaidrot kādu savu problēmu, izmantojot salīdzinājumu ar savainotu kājas īkšķi - tu taču nevari vainot kurpi pie sāpošā īkšķa esamības vai dusmoties uz to, lai gan tieši kurpe ir tā, kas ar savu pieskaršanos rada sāpes un atgādina par īkšķa traumu. žēl vienīgi, ka nav, uz ko dusmoties. taču skaidrs ir viens - jādziedina īksķis, nevis jāsadedzina kurpes. joprojām neesmu pārliecināta, ka es tiešām zinu, kā ar to metaforisko īkšķi vislabāk tikt galā. bet esmu arī pamanījusi, ka es vismaz par to vairs neuztraucos. es vispār par tik maz ko vairs patiešām uztraucos.

- kaut kas, kas notiek pats no sevis
- dabisks
- nē, ar tehnoloģijām
- saplīst

*

- tāds cilvēks, kurš saka, ko tev darīt
- mamma? priekšnieks?

*

- tāds mazs un rozā..
- sivēntiņš!
- ..dārzenis

*

- tie, kas govīm ir..
- tesmenis!
- .. uz galvas

braucot autobusā domāju, ko teikt baibas brālim, kurš mani ir uzaicinājis uz kino, un tā nepārsteidzošā kārtā aizdomājos līdz pēdējā laikā ļoti aktuālajai tēmai par to, kādus cilvēkus vēlos redzēt sev apkārt, ar ko gribu veidot no jauna vai uzturēt jau iesāktos kontaktus. viena lieta man ir kļuvusi ļoti skaidra - varētu teikt, ka es baidos no vājiem cilvēkiem. gļēviem cilvēkiem. bezmugurkaulainiem nīkuļiem. needy people scare the shit out of me. es apzinos, ka šāda tipa cilvēkiem es varētu ārkārtīgi patikt, jo, lai gan šis, protams, izklausās mazliet iedomīgi, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka no manis sanāk laba "stiprā klints", uz kuras būvēt visādus pasaku namus. es esmu ārkārtīgi uzticama, galvenokārt ar dzīvi apmierināta un optimistiska, jo sevišķi attiecībā uz citu cilvēku (ie)spējām un izredzēm, "uzmundrinājums un mierinājums" varētu būt mans otrais vārds, man ir patiesībā samērā lieli enerģijas resursi un daudz entuziasma, ko esmu ar mieru ieguldīt visādos trakos un netrakos plānos, un man no sirds patīk izpalīdzēt, atbalstīt, noticēt. un pēdējā gada laikā šim visam pakāpeniski ir pievienojusies arī kaut kāda tomēr pašpārliecinātība, tas ir, sajūta, ka es esmu brīnišķīgs cilvēks. ar visādiem trūkumiem, kas man mēdz mazliet traucēt dzīvot vai vairāk vai mazāk riebties, bet tik un tā - pilnvērtīgs cilvēks, kura vērtība nav atkarīga no tā, vai es apzināti esmu citiem derīga. nu, lūk, un ir skaidrs, ka šāda kombinācija diezgan labi varētu darboties uz cilvēkiem, kas paši ar sevi netiek galā. uz tādiem, kas ilgojas aizvēja un gādīgās drauga/mīļākā rokas, kura visur izbīda, visur pietur, pašķir ceļu un parāda ar pirkstu. un es skaidri zinu, ka mani šobrīd atbaida doma par to, ka varētu tikt nostādīta šādā lomā. es gribu stiprus cilvēkus. ne tādus, kuri nekad neilgojas atbalsta un palīdzības, bet tādus, kas nenostāda citu atbalstu pamatā lielai daļai savas esamības, bieži pat nemēģinot paši cīnīties. es gribu cilvēkus, uz kuriem arī es varu paļauties, es gribu cilvēkus, ar kuriem kopā kalnus gāzt. par laimi, saujiņa tādu man jau ir. and from now on, i'm accepting nothing less.

(gandrīz gribējās galā pierakstīt "auditions held on friday", haha)

protams, ja gribu būt līdz galam godīga un mazliet atrādīt tos minētos trūkumus - iemesls, kāpēc es no tādiem vājiem cilvēkiem tieši BAIDOS, nevis vienkārši saku, ka labprāt izvairos veidot tuvākas attiecības, slēpjas faktā, ka es tomēr arī jūtos mazliet vainīga par šādu uzstādījumu, ka negribu uzņemties tādu lomu, ko es tik labi varētu pildīt, jo mani caurstrāvo vecākajiem bērniem bieži sastopamā izkropļotā atbildības sajūta, un mēdz mākt doma, ka varbūt tas ir mans pienākums, varbūt man tādi cilvēki būtu pat apzināti jāmeklē un jācenšas viņiem palīdzēt attīstīties. bet tad es sev mentāli uzšauju pa ausi, atgādinu, ka draudzenes, draugi, mīļākie, mīļākās, tas taču nevar būt pienākums; atgādinu, ka es arī esmu viens no tiem cilvēkiem, par kuru labklājību man ir jādomā; atgādinu, ka ir citas vietas, kur man šī pienākuma-palīdzēt-attīstīties sajūta BŪS jārealizē.
viss notiek pareizajā virzienā.

asteriks, obeliks un ezotēriks