man izdevās mazliet sapelēt palagu. sestdienas rītā iemērcu spainī, bet, cenšoties nebūt/neesot mājās, pavisam par to aizmirsu. sapratu, kas noticis, tikai šonakt, atgriezusies mājās, ieejot vannasistabā.

vēl mēs ar brāli noskatījāmies šaušalīgu filmu, gone, baby, gone - sākās tā lēni un likās, ka būs tāds diezgan klišejisks stāsts par neveiksmīgu missing child/kidnapping lietu, bet tad pavērsiens pēc pavērsiena tādā kārtainā kaudzē, un filmas pēdējās desmit vai cik minūtes bija vienkārši mokoši smagas tādā ētikas un lēmumu pieņemšanas principu un seku apsvērumu ziņā. tas bija izcili, sēdēju un kodu dūrē par to, cik ļoti jutu līdz tiem pretējos viedokļus pārstāvošajiem varoņiem, kuriem katram savs saprotams arguments, spēju tikai justies atvieglota un laimīga, ka man tādi lēmumi nav jāpieņem. lai gan, ja būtu, tad es laikam tomēr būtu izdarījusi otrādi, nekā filmas galvenais varonis.

pēdējās pāris dienas ne pārāk pārsteidzošā kārtā sapņos redzu visādas slimības. ja vakarnakt tā bija kāda dzīvnieku kaites epidēmija, kura izpaudās tā, ka inficētais dzīvnieks momentā noklonējās, un viņa klōns bija ļauns un viltīgs, sagaidīja īsto brīdi lai nogalinātu cilvēkus, tad šonakt tendence jau bija eskalējusies uz kaut kādu vīrusu, kas izraisīja cilvēku galvu eksplodēšanu.

aizvakar no rīta, braucot uz spēļu dienu, pēkšņi aizdomājos par to, ka visās mājās taču teju katrā dzīvoklī noteikti ir wifi rūteris, kas visu laiku raida viļņus visādos virzienos, mums visu laiku apkārt plūst visādu cilvēku pārraidīta informācija. domāju par to, nez, kā būtu, ja to varētu kaut kā padarīt redzamu, šodien pajautāju mbi, viņš mani nosūtīja uz glītu dažu cilvēku iztēles lidojumu. man liekas, būtu forši uztaisīt tādu thought-provoking instalāciju kādā teritōrijā, kur, nez, saliktas zemē kaut kādas lāzergaismiņas, kuras atkarībā no wifi signāla stipruma izstaro spožākus vai mazāk spožus starus.

piemēram, es, par šo domājot, ļoti aizķēros aiz domas, ka neizbēgami tak bieži un daudz esmu atradusies wifi viļņu ceļā, un ar tiem caur mani ir aizstarojies citu cilvēku pa internetu sūtītais saturs. es, protams, saprotu, ka tas nav gluži tā, ka pa gaisu lido cipari un burti, haha, bet nu, tie signāli tomēr galamērķī pārvēršas par kaut ko konkrētu. domāju, nez, cik svešu cilvēku mīlestības vēstuļu vai strīdu skype, vai kaķēnu fotō, vai ekseļa tabulu, vai akadēmisku eseju ir traukušies man cauri pilnīgi nemanāmi, neatstājot nekādas pēdas.

šausmīgi nepatīkami, ka tad, kad ir kaut kāds pietiekams fōna neapmierinātības troksnis, tad visādi ar to saistīti sīkumi paver vaļā vārtus uz pilnīgi nebaudāmu un samērā grūti menedžējamu īgnumu. labi vismaz, ka ir iespēja to neizgāzt uz daļēji cēlonīgajiem cilvēkiem. nu, vai vispār jebkādiem citiem cilvēkiem. bet vispār noskaņojums dažu sīku piezīmju rezultātā momentāni no diezgan aizrautīgi jūsmīga ir pārvērties par plēst-lauzt-skriet-dauzīt-galvu-pret-sienu, nu kāpēc tā vajadzēja. tieši tāpat arī vakar.
tas ir apmēram tikpat nejauki kā tad, ja būtu kaut kāds supergaršīgs produkts, ko es nevarētu atļauties, un kāds, kuram tas produkts būtu, regulāri mētātos ar tādām frāzēm kā "tev gan šitais noteikti garšotu", bet nekad man to nedotu.