tik nogurusi. šonakt gulēju uz dīvāna, ar vienu roku uz sava paklājiņa guļošajam sunim kažokā. jo viņa atnāca, žēlīgi un tricelīgi ielīda man blakus gultā, un tad tur visu pievēma, guldzēdama kā tējkanna neilgi pirms uzvārīšanās. un man bija bail, ka viņa varētu izrīstīt savu pēdējo dzīvībiņu, bet, protams, negribējās gulēt ar iespēju jebkurā brīdī tapt apvemtai.
un atkal - tagad viss "normāli", ne sprauslājiena, bet pa nakti izklausījās, ka no viņas iekšām mēģina izlauzties kaut kāds monstrs. vismaz tagad varam dienu iesākt ar vetārsta apmeklējumu, cik brīnišķīgi.

šodien braucu tramvajā uz ansambļa tērpa laikošanu, un ar šausmām attapos, ka es ļoti labi atceros, kā laikam piektajā, sestajā klasē regulāri tai līnijā braukāju uz humanitāro vidusskolu pie kaut kādas nellijas, atceros, kā vienreiz pēc tās nellijas nodarbībām iekāpu tramvajā uz nepareizo pusi un tāpēc nokavēju mēģinājumu, bet es nekādi, nekādi, nekādi nevaru atcerēties, kāpēc es tur braucu. tb, ko es tai CHV darīju. mans minējums būtu, ka visdrīzāk jau kaut kādas angļu valodas nodarbības, bet tas tāpēc, ka angļu valoda ir vienīgā lieta, ar ko tā skola man izglītības ziņā saistās. un šis mani ļoti satrauc. tādas nepilnvērtīgas atmiņas. es gribu atcerēties kaut vienu epizodi pašā skolā, bet nesanāk, nav nekā. neatceros, kāda izskatījās nellija, vai viņa bija jauna vai ne pārāk un vai tiešām tā nellija bija tur apmeklējamā sieviete, nevis tā dāma, pie kuras reiz mamma mani aizveda uz "vokālo nodarbību" zālīšos, un man bija jādzied gaitenī. tā laikam tomēr saucās agnese. bet varbūt bija otrādi.

jā, es nevaru pārstāt domāt par to, ka var būt kaut kas tāds, ko dari regulāri un kādu laiku (vismaz man liekas, ka tur braukalējos vismaz veselu semestri, un bērnībā jau tas pavisam ir ilgs laiks), bet pēc tam tas pilnībā pagaist no atmiņas.