nebiju pamanījusi, ka ir jau pāri pusnaktij, kad devos pie vecākiem pēc sezama sēklām, kuras dīvainā kārtā nebija atrodamas nevienā no trīs vietējiem veikaliem, ko apstaigāju (viens cienījama lieluma rimi, viens paliels megō un viens, manuprāt, gigantisks iki). tāpēc jutos pārsteigta, kad izrādījās, ka viņi vēlas man piešķirt dzimšanas dienas dāvanu, un vēl lielāks bija pārsteigums par to, ka viņiem izdevies pašiem, bez norādīšanas ar pirkstu man atrast kaut ko tiešām foršu - mīlīgu zaļu kleitu! tas laikam atrisina jautājumu par to, ko rīt vilkt mugurā, haha.

šis ļoti atgādina (protams, krasā kontrasta dēļ) to gadu, kad saņēmu no viņiem ~visabsurdāko un tizlāko dāvanu mūžā (un, nē, tā nebija manas eksistences sākšana :D man patīk dzīvot!) - tādu tā kā treniņtērpu, tā kā ko no riebīgi sintētiska poliestera auduma ar playboy zaķa izšuvumu uz dibena un playboy zaķīša formas rāvējslēdža to gabaliņu, aiz kura velk ciet, es pat nezinu, vai tam ir atsevišķs nosaukums. tas bija zaļš, jā, bet teju pretīgākajā iedomājamajā zaļajā krāsā, tāds indīgi, acis dedzinoši, nedabiski zaļš. vienvārdsakot, tā bija dāvana, kas apkopoja daudzas lietas, kas man pilnīgi un absolūti riebjas, un es viņiem arī pateicu, ka tas pilnīgi noteikti nekļūs par manu mājas vai sporta tērpu, jo godīgums šādās lietās ir svarīgi, lai katru gadu nesaņemtu kaut ko ekvivalentu. protams, es to teicu pieklājīgi un pateicos par pūlēm, bet to treniņtērpu atdevu kaut kādās humpalās pat ne reizi neuzvilkusi. tas bija kaut kad vidusskolā, šķiet. kopš tā laika ir kļuvis tikai labāk. dažus gadus gan saņemu kaut kādas token lietas, ar kurām nesaprotu, ko darīt - parasti mammas izvēlētas rotaslietas, viņa spītīgi atsakās saprast, ka es lietoju ļoti ierobežotu rotaslietu klāstu, ko ir praktiski neiespējami papildināt ar visādu juvelierizstrādājumu veikalu piedāvājumu. bet viņi ir mācījušies. pagājšgad viņi prasīja padomu brālim, kā rezultātā viņš arī tieši pajautāja man, un es vienkārši pati nokomplektēju sev smuku bumbiņlampiņu virteni, ko viņi ar brāļa starpniecību pasūtīja (iznāca gan smieklīgi, man pašai bija jāiet tai pakaļ kopā ar brāli, kurš pēcāk to nogādāja vecākiem - jo viņš nezināja, kur atrodas tā iestāde. es jau arī nezināju, bet atšķirībā no viņa biju gatava piepūlēties iegūglēt :D ). gadu pirms tam dāvanu bija izvēlējies tētis, un tas arī bija forši, tradicionāls tuaregu kareklis no kāda viņa izbrauciena, agadesas krusts, kuram pēc tam atradu visādus foršus simboliskos skaidrojumus internetā, nu tur, dod pieaugušiem bērniem kā aizsargājošu amuletu, kad tie pamet mājas utt. reizēm pat uzkarinu, nemaz pat netraucē, kā visādas kaklarotas. bet šogad arī riktīgi priecīgi. kleitu nekad nevar būt par daudz, kur nu vēl zaļu! ar kociņiem! indiešu! pat internetā var apskatīt (nu, labi, nosacīti apskatīt), haha :D

pamodos kāda kultūras nama backstage pāris minūtes pirms ansamblim jāiet uz skatuves. visi bija jau sastājušies un gatavi, tādos jocīgos jaunos kostīmos ar skotu svārciņiem, kartupeļu maisu krekliem un raibām šallēm, biju nogulējusi gan mēģinājumu, gan tērpu piešķiršanu un laikošanu, un šausmīgi bēdājos. prasīju ivaram, nahuj viņi mani nepamodināja, un viņš neko nespēja pateikt, tikai plātīja rokas un vārstīja muti. par spīti visam, es arī gribēju iet uzstāties, bet vairs nebija tērpu, tāpēc man bija jāvelk tāds milzīgs balts adīts džemperis, un, kamēr es mēģināju pajautāt, ko īsti mēs dziedam, bija jau jāiet uz skatuves. pamanīju, ka ansamblim pievienojas kaut kādi citi sveši cilvēki, kam arī balti džemperi un vēl maisa auduma bikses, izskatījās kā no kaut kādas labošanas iestādes.
nepārsteidzošā kārtā mēs galīgi izgāzamies, bija pilnīgs haōss, tāda sajūta, ka ne es vienīgā, kas nezina, kas jādzied, citi (laikam tie, kas pievienojās) pat sāka grūstīties uz skatuves, un daļa dziedāja galīgi šķībi, un es skatījos uz skatītājiem, tur bija visādi veci ļaudis, kas smīnēja, un kaut kāda žūrija, kuras vadītājs, tāds pusmūža sirms onka pelēkā uzvalkā apturēja mūs pusdziesmā un sāka kritizēt visu to, ko mēs tikko darījām. es mēģināju viņam pateikt, ka mēs neesam vainīgi, ka tie bija tie svešie ar maisu biksēm, bet viņš manī galīgi neklausījās. likās, ka ivars sāks raudāt, un es jutos tik vainīga, it kā tad, ja es nebūtu nogulējusi mēģinājumu, es būtu kaut kā varējusi to novērst.