pamodos kāda kultūras nama backstage pāris minūtes pirms ansamblim jāiet uz skatuves. visi bija jau sastājušies un gatavi, tādos jocīgos jaunos kostīmos ar skotu svārciņiem, kartupeļu maisu krekliem un raibām šallēm, biju nogulējusi gan mēģinājumu, gan tērpu piešķiršanu un laikošanu, un šausmīgi bēdājos. prasīju ivaram, nahuj viņi mani nepamodināja, un viņš neko nespēja pateikt, tikai plātīja rokas un vārstīja muti. par spīti visam, es arī gribēju iet uzstāties, bet vairs nebija tērpu, tāpēc man bija jāvelk tāds milzīgs balts adīts džemperis, un, kamēr es mēģināju pajautāt, ko īsti mēs dziedam, bija jau jāiet uz skatuves. pamanīju, ka ansamblim pievienojas kaut kādi citi sveši cilvēki, kam arī balti džemperi un vēl maisa auduma bikses, izskatījās kā no kaut kādas labošanas iestādes.
nepārsteidzošā kārtā mēs galīgi izgāzamies, bija pilnīgs haōss, tāda sajūta, ka ne es vienīgā, kas nezina, kas jādzied, citi (laikam tie, kas pievienojās) pat sāka grūstīties uz skatuves, un daļa dziedāja galīgi šķībi, un es skatījos uz skatītājiem, tur bija visādi veci ļaudis, kas smīnēja, un kaut kāda žūrija, kuras vadītājs, tāds pusmūža sirms onka pelēkā uzvalkā apturēja mūs pusdziesmā un sāka kritizēt visu to, ko mēs tikko darījām. es mēģināju viņam pateikt, ka mēs neesam vainīgi, ka tie bija tie svešie ar maisu biksēm, bet viņš manī galīgi neklausījās. likās, ka ivars sāks raudāt, un es jutos tik vainīga, it kā tad, ja es nebūtu nogulējusi mēģinājumu, es būtu kaut kā varējusi to novērst.