tie, kas ar mani regulāri komunicē, noteikti pamana, ka es ļoti bieži iztēlojos visādus smieklīgus/dīvainus scenārijus lietām, kas "varētu notikt", un lielākoties ar tiem arī dalos. tas vienkārši ir tas, kā mans prāts strādā, es iztēlojos. ātri, bieži, daudz. es domāju, ka tas, kas nosaka šo manu īpašību, noteikti arī saistīts ar to, cik daudz un spilgtus sapņus es redzu un cik labi tos bieži atceros. bet tai pat laikā, es šos scenārijus izjūtu kā pilnīgi atšķirīgu kategōriju no, nez, puslīdz reālistiskiem plāniem (kas, protams, var būt pagaidām-nerealizējami (kā wunderbārs) un tā rezultātā izklausīties pēc nereālistiskajiem scenārijiem, nu, kā, piemēram, izdot grāmatu, ko neviens nevar izlasīt utt). un es nekad nepiedāvāju konkrētas, reāli iespējamas lietas, ja neesmu gatava make good on my word, kas arī noteikti ir cēlonis daļai vilšanos, ko piedzīvoju. jo citi cilvēki laikam vismaz reizēm citādi jūt/veido atšķirību starp joku scenāriju a la "mēs varētu aizlidot kosmosa un audzēt astoņkājus, kurus pārdot bagātiem citplanētiešiem" un scenāriju "mēs varētu satikties un iedzert tēju" - es otro nekādi nevaru uztvert tāpat, kā pirmo, bet, šķiet, citi reizēm var. un, protams, ir dažādas patiešām pelēkās zōnas - piemēram, ja "mēs varētu satikties un iedzert tēju" teiktu kāds, kurš dzīvo otrā pasaules malā. tas tikpat labi var būt joku scenārijs, kā sākums plānam braukt ciemos. un šādas pelēkās zōnas man nepatīk, jo pietiekami daudz reižu atkārtojot vienu šādu neviennozīmīgu scenāriju, ir ļoti grūti nesākt to šķietami patvaļīgi ierindot vēlajamā kategōrijā.

vēl vakardien, gaidot katrīnu un puslīdz bezmērķīgi planējot pa gc, atradu veikalā visai pārsteidzoši plašu bralettes piedāvājumu, un sajūsmā iegādājos 3for2 un vēl vienu, jo kopš pagājušā gada lepnās pievienošanās no bra november pat ne pakāpeniski, bet praktiski vienā rāvienā gandrīz pilnībā pārstāju valkāt krūšturus. agrāk es ļoti daudz un bieži jutos bēdīga par to, ka man ir ļoti mazas krūtis priekš tāda ne-skinny auguma, un visādi krūšturi bija ļoti svarīga apģērba sastāvdaļa nevis tāpēc, ka tiešām vajadzētu vai būtu ērti, bet tāpēc, ka man vienkārši bija kauns, ka bez krūštura man diez ko nav arī krūšu, ka bez krūštura tās būtībā ir/izskatās mazākas, nekā mana brāļa liekā svara rezultāta krūšukurvja tauciņš. nu, par šo es ar zināmu lepnumu varu teikt, ka esmu tam tikusi pāri. vai es priecātos, ja manas krūtis būtu nedaudz lielākas? protams. bet es vairs nebēdājos par to, ka tās tādas nav. tomēr viens faktōrs, kas laikam raksturīgs teju visām mazām krūtīm, padara dzīvi pavisam bez krūšturveidīga objekta ne vienmēr līdz galam iekārojamu - tās ir ļoti jutīgas (tāpēc arī man no sirds riebās skriešana, līdz brīdim, kad beidzot atklāju sev sporta krūšturu pasauli), un tas attiecas ne tikai uz aktīvu sportošanu, bet arī, piemēram, apkārtējās vides temperatūrām, apģērba materiāla or whatever else have you ietekmi. nu, un tad pēdējos mēnešus mana galvenokārt lietotā apakšveļa ir bijuši primark cheapo it-kā-sporta-krūšturi, kas nav gluži pietiekami īstām sportiskām aktivitātēm, bet ir kaut kas, ko vilkt un justies labi. tie, protams, neizceļas ne ar kādu vizuālu iepriecinājumu, tāpēc es jau kādu laiku ik pa brīdim iečekoju, vai kaut kur nerēgojas kas jauks iegādājams, un, voila, tagad esmu pie dažiem tikusi un jūtos ļoti apmierināta.

bet tagad es nesaprotu, kāpēc arī pēc šī man roka neceļas atbrīvoties no vismaz lielākās daļas tiem krūšturiem, kurus esmu gadu gaitā uzkrājusi un lielākoties tāpat nevelku. protams, ir tur arī tādi, kas, par spīti faktam, ka ir krūšturi, IR ērti (piemēram, tie pāris no lindex, ko savulaik ar sajūsmu iegādājos kā pārsteidzoši piemērotus manām specifiskajām krūtīm, hah) un ko es nemaz nevienā brīdī nedomāju atmest no lietošanas gadījumos, kad gribas tā smuki, bet tad ir vēl visādi, kas, lai gan ir tiešām smuki (man nav nesmuku krūšturu, haha), būtībā arī ir tikai tas - smuki. un atšķirībā no citām drēbēm, kuras es patiešām ar vieglu roku sakrāmēju maisos uz atdošanu/izmešanu, secinot, ka nevelku un visdrīzāk arī nevilkšu, pat ja liekas tiešām, tiešām smukas (nu, labi, i cheated a bit, pirms vešanas uz otro elpu devu priekšroku ilzes meitenēm, lai izrevidē un, ja kas patīk, piesavinās - jo tad man pastāv liela cerība kaut kad tos smukumus vēl ieraudzīt kādam citam mugurā un apmierināti ņurdēt) vai mīļas, es nevaru. saliku maisiņā un nobāzu skapja augšējā plauktā, lai neaizņem vietu atvilktnē, bet doma, ka varētu tos kaut kur atdot prom pavisam, liekas kaut kā... vienkārši šausminoša. un tas taču ir absurdi, tāds suns uz siena kaudzes.

retōrisks jautājums - vai šis saistāms ar zemapziņas bažām par pilnīgu sievišķības zaudēšanu, haha?
īsts jautājums - ko jūs darāt gadījumos, kad ir skaidrs, ka kādas lietas nav vajadzīgas, bet ir tik, tik, tik grūti no tām atteikties?