iegādājos bikses, identiskas (tā pati firma/veikals, izmērs, krāsa, tikai cena tagad zemāka, jo atlaides) tām, kuras šobrīd ir manas mīļākās. lai nebūtu kā ar tām, kuras bija manas mīļākās tieši pirms šīm un tagad stāv atvilktnē saplīsušas, kamēr es vēl ceru izdomāt kādu veidu, kā varbūt tās padarīt valkājamas par spīti lielam caurumam lāpīšanai ārkārtīgi neērtā vietā. šis bikšu klons dzīvos drošā vietā skapja augšējā plauktā un būs kā apdrošināšana, haha. ļoti ceru arī, ka varētu būt kā ar lietusmēteli - kad uzvelku, rēķinoties, ka varētu sākt līt, parasti nesāk. tāpat ceru, ka tagad mīļākās bikses varētu pat nedomāt par plīšanu vēl ilgi, ilgi - aiz spītības. mani tas ļoti apmierinātu.

tad padsmit minūtes stāvēju pie vecāku dzīvokļa durvīm, reizē skandinot durvju zvanu un zvanot uz telefonu, jo kr, lai gan bija pasūtījis, lai pa ceļam atnesu lietas no veikala, acīmredzot gulēja. atvēra durvis un aizgāja atpakaļ gulēt ar frāzi "es jau neeju gulēt" (ko pārliecinoši izspļāva, izslēdzot gaismu un palienot zem segas :D)
kā es varu būt tik pārliecināta, ka tā patiešām nebija taisnība? jo tas notika pirms kādām 15min, un viņš kopš tā nav īpaši kustējies vai izdvesis jebkādas artikulētas skaņas. :D