sēdējām vakarā ar tēti un runājām par padomju savienības sabrukumu un zinātnisko fantastiku.

ir absolūti lieliski. uzrāpos ozolā netālu no mājas, sēžu un baudu, kā tas šūpojas vējā, klausos mūziku un pamazām nosalstu, ahh. šī ir perfekta diena nakts.

pēdējā laikā regulāri jūsmoju par visādām rudens pazīmēm, kuras nez kāpēc eksplicīti neatceros no pagātnes, tb, neatminos īpaši tām iepriekš pievērsusi uzmanību. piemēram, tas, kā lapas vējā krīt ļoti līdzīgi kā sniegs vai arī brāžas pa asfaltu kā mazu radību bari. un es nevaru saprast, vai citos rudeņos tas vienkārši nav bijis tik izteikti vai varbūt es vienkārši neesmu pamanījusi, vai arī esmu to aizmirsusi.
varu atzīmēt vēl vienu šī rudens īpatnību - šis ir pirmais rudens pēdējos 16(!) gados, kurā man nav jāiet uz skolu/universitāti. varbūt abi šie aspekti kaut kā saistīti, piemēram, bez skološanās ir brīvāks prāts, paliek vieta apkārtnes detalizētākai uztveršanai. un arī sanāk vairāk grozīties apkārt pa ārpasauli visādos dienas gaišajos laikos.
bet, lai gan mani moka ziņkāre par to, kā tas nākas, ka šitā ir, es nesūdzos. šis pilnīgi noteikti ir pēdējo daudzu gadu labākais rudens, vismaz pagaidām man tā šķiet. ir tik daudz kā, kas mani sajūsmina, iepriecina, aizrauj. un man ir laiks jūsmot un aizrauties.

[3:47:58 PM] Krišjānis: es nupat pārlasījos
[3:48:04 PM] Krišjānis: uz galda stāvēja kastīte ar
[3:48:09 PM] Krišjānis: putina pienu
[3:48:17 PM] Krišjānis: varētu būt kāds stiprs kokteilis

went into the shop, and at the exact moment that i though that i should get some ingredients to bake a pie this Kansas song started to play. coincidence? i think not.