tikko ar ilzes meitenēm pabeidzu patiešām lielisku citadeļu partiju, pirmo reizi izdevās izspēlēt tieši tādu stratēģiju, kā gribējās, un tas vainagojās ar personisko punktu rekordu - 62, jūtos visai lepna.

sēžu autobusā uz jelgavu ar magoņu un dažu citu puķu pušķi, kuruman uz atvadām piešķīra augusts, un cenšos nepinkšķēt jau kuro reizi dienā, jo kopumā viss šis ir bijis neticami: ilze un visi citi man saka, ka viņiem no manis tur bijis tikpat daudz labuma, kā man no viņiem, un ilzes mamma man adīs rakstainus cimdus, kādus es pati no etnogrāfiskās cimdu grāmatas izvēlējos; neviens nekad nav adījis cimdus tieši man. bet viss ir labi, es tur aizmirsu savu peldkostīmu.

viss ir skaidri, vienkārši un labi starp mums, un es vienmēr drīkstēšu atgriezties.
un tā nav tikai laimīga sagadīšanās vai tikai tāpēc, ka viņi ir bezgala brīnišķīgi, tas ir arī tāpēc, ka es arī esmu diezgan forša, lai gan man ir grūti tam līdz galam noticēt.

antons: aijā, žūžū, lāča bērni, aijā, žū-žū, māte ogas apēda, žū, žū, žū.