esmu jau ļoti pieradusi pie tā augusta "varbūt jau celsimies, Leldīt?" katru rītu. strādā labāk nekā jebkurš modinātājs, arī tad, ja patiesībā vēl nejūtos diez ko izgulējusies (kā šorīt. bet šeit ir izcili labas iespējas gulēt diendusu, ko arī izmantoju).

grūti saņemties braukt prom, atpakaļ uz rīgu pie dzīvokļa ar pazudušu kaķi un centieniem ķerties pie m.darba rakstīšanas, atpakaļ, kur nebūs ikrīta kāpiena kokā un ikvakara "es gulēšu pie Leldītes!", man šķiet, es jutīšos vientuļi, vismaz kādu laiku. bērni izraisa "atkarību".

Arhivārs nosēdās uz bluķīša plīts priekšā, lai sabikstītu pēdējās izdegošās pagales. Pēkšņi sajuta kustību uz sienas, un šausmas ar vēsiem drebuļu pirkstiem pārskrēja pār muguru (..) - uz sienas skaidri iezīmējās loga četrstūris ar melnu rāmja krustu vidū. Viņš uzlēca kājas un metās pie loga. Ārā mirdzēja blāva, zaļa gaisma, pār noputējušām rūtīm lēnām līda ēnas. Paldies dievam - tikai citplanētieši! Bet viņš jau bija iedomājies, ka nedzirdami piebraukusi mašīna.

// Egīls Ermansons, Cilvēks ar bērnu ratiņiem

- puikas pēc pasakas lasīšanas vēl nebija noskaņoti iemigt, tāpēc izvilku no plaukta nejauši izvēlētu grāmatu, cerībā, ka būs neaizraujoša un viņi aizmigs aiz garlaicības, bet smieklīgā kārtā uzrāvos uz kaut ko no pirmā acu uzmetiena (tb pirmajām 20lpp) visai interesanta, postapokaliptisku latviešu romānu, ko tagad pašai gribas izlasīt.

atkāpjoties no grāmatu tēmas - pašai neticas, bet laikam, šeit nu jau gandrīz nedēļu dzīvojoties, esmu pat iedegusi. un tomēr - smieklīgais aberdīnas mugursomas lenču apdegumiedegums priekšā joprojām nav izlīdzinājies.