Arhivārs nosēdās uz bluķīša plīts priekšā, lai sabikstītu pēdējās izdegošās pagales. Pēkšņi sajuta kustību uz sienas, un šausmas ar vēsiem drebuļu pirkstiem pārskrēja pār muguru (..) - uz sienas skaidri iezīmējās loga četrstūris ar melnu rāmja krustu vidū. Viņš uzlēca kājas un metās pie loga. Ārā mirdzēja blāva, zaļa gaisma, pār noputējušām rūtīm lēnām līda ēnas. Paldies dievam - tikai citplanētieši! Bet viņš jau bija iedomājies, ka nedzirdami piebraukusi mašīna.
// Egīls Ermansons, Cilvēks ar bērnu ratiņiem
- puikas pēc pasakas lasīšanas vēl nebija noskaņoti iemigt, tāpēc izvilku no plaukta nejauši izvēlētu grāmatu, cerībā, ka būs neaizraujoša un viņi aizmigs aiz garlaicības, bet smieklīgā kārtā uzrāvos uz kaut ko no pirmā acu uzmetiena (tb pirmajām 20lpp) visai interesanta, postapokaliptisku latviešu romānu, ko tagad pašai gribas izlasīt.
atkāpjoties no grāmatu tēmas - pašai neticas, bet laikam, šeit nu jau gandrīz nedēļu dzīvojoties, esmu pat iedegusi. un tomēr - smieklīgais aberdīnas mugursomas lenču apdegumiedegums priekšā joprojām nav izlīdzinājies.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on June 25th, 2013 at 11:25 pm
vakara pasaciņa