I am inside someone
who hates me. I look
out from his eyes. Smell
what fouled tunes come in
to his breath. Love his
wretched women.

Slits in the metal, for sun. Where
my eyes sit turning, at the cool air
the glance of light, or hard flesh
rubbed against me, a woman, a man,
without shadow, or voice, or meaning.

This is the enclosure (flesh,
where innocence is a weapon. An
abstraction. Touch. (Not mine.
Or yours, if you are the soul I had
and abandoned when I was blind and had
my enemies carry me as a dead man
(if he is beautiful, or pitied.

It can be pain. (As now, as all his
flesh hurts me.) It can be that. Or
pain. As when she ran from me into
that forest.
Or pain, the mind
silver spiraled whirled against the
sun, higher than even old men thought
God would be. Or pain. And the other. The
yes. (Inside his books, his fingers. They
are withered yellow flowers and were never
beautiful.) The yes. You will, lost soul, say
‘beauty.’ Beauty, practiced, as the tree. The
slow river. A white sun in its wet sentences.

Or, the cold men in their gale. Ecstasy. Flesh
or soul. The yes. (Their robes blown. Their bowls
empty. They chant at my heels, not at yours.) Flesh
or soul, as corrupt. Where the answer moves too quickly.
Where the God is a self, after all.)

Cold air blown through narrow blind eyes. Flesh,
white hot metal. Glows as the day with its sun.
It is a human love, I live inside. A bony skeleton
you recognize as words or simple feeling.

But it has no feeling. As the metal, is hot, it is not,
given to love.

It burns the thing
inside it. And that thing
screams.

// Amiri Baraka

sapnī sākumskolas klasesbiedrene agnese reksne bija uzrakstījusi grāmatu, bija par to augstprātīgi lepna un gribēja, lai es to izlasu, pirms viņa publicē. es prasīju, par ko ir grāmata, bet viņa nemācēja man pateikt, teica tikai, ka tas esot eksistenciāls romāns, un ja es sestajā klasē vispar kaut ko esot iemācījusies, man vajadzētu saprast, ko tas nozīmē. viņa prasīja arī, vai manam tēvam ir korektors, ko viņa varetu aizņemties, un teica, ka gramatika jau nav autora uzdevums.

pēc tam biju karā, kur pie katra sīkākā ievainojuma cilvēkiem amputēja locekļus, man bija tads neliels skrāpējums uz apakšstilba, un es biju pārbijusies, ka ņems un sakropļos mani, bet par laimi (haha) vietējā ārste man tikai novilka strēmeli ādas ap to "ievainojumu. pēc tam kopā ar diviem citiem karavīriem nonācām nelielā pārpratumā, kur mūsu biedri domāja, ka grasāmies dezertēt un iesprostoja alā, aizveļot tās ieejai priekšā lielu akmeni. tur bija ļoti tumšs un šauri, zeme bija mitra un melna, un alas sānos no tās spraucās ārā koku saknes, bija tāda rūgtena smarža un karsts. zeme pamazām bruka iekšā, gandrīz mūs aprokot dzīvus, bet tad mēs izkārpījāmies ārā un izrādījās, ka notiek briesmīgi milzīgs uzbrukums un ir jāatkāpjas. bijām palikuši pēdējie ar vēl vienu rangā augstāku vīrieti, kurš komandēja, uz kurieni jāiet - atkāpamies pa tādām kā koka stalažām, bērnu rotaļlaukumu koka rāpaļājamām ietaisēm pāris metrus virs zemes - tādi kā inversie ierakumi, vai. atkāpjoties izrādījās, ka pa tām stalažām pārbijušās rāpo arī vairakas jaunas, ārkārtīgi glītas meitenes krāsainos mēteļos, kuras man tika uzticēts mierināt un savākt, jo es biju vienīgā sieviete mūsu četru kareivji grupā. atceros, ka viena no viņām raudāja, un es glaudīju viņai vaigu un teicu, ka mēs viņas pasargāsim.

mani reizē izbrīna un mazliet rada skaudību tā brāļa nenopietnā attieksme pret viņa zpd. es atceros, kā stresoju par EE un cik nenormāli daudz darba tur ieguldīju, un šis ir tik ārkārtīgi kontrastējoši, ka grūti aptvert. un tai pat laikā, man liekas, ka principā jau ir ok, principā tā jau arī var - katram savs.