tā dīvainā sajūta, kad pasniedzējs ēpastu nobeidz ar "cheerio".
gandrīz it kā būtu telepātiski nojautis, ka vēstulē, uz kuru tā ir atbilde, rindkopas beigās tā vien prasījās ielikt smaidiņu. vitas karnītes (vai tā viņu sauca? nu jau vairs neatceros) "internets un tīkla etiķete" my ass, šeit tas acīmredzami nevienu neinteresē, smaidiņš drošvien būtu bijis tieši vietā. bet tieši tāpat kā es joprojām iekšēji saraujos, nosaucot/uzrunājot pasniedzējus vārdā (un pagāja vairāki mēneši, līdz man izdevās sevi piespiest to darīt), un tomēr vismaz pusi laika izmantoju "professor x" (nē, ne kā Charles Francis Xavier, bet x kā [insert surname]), es droši vien tā nekad nedarīšu, un labi vien ir, nav ko aizgūt nepiemērotus paradumus.

"That's what I believe. I believe the universe wants to be noticed. I think the universe is improbably biased toward consciousness, that it rewards intelligence in part because the universe enjoys its elegance being observed. And who am I, living in the middle of history, to tell the universe that it - or my observation of it - is temporary?"
"You are fairly smart," I said after a while.
"You are fairly good at compliments," he answered.

//John Green, The Fault in Our Stars