tā dīvainā sajūta, kad pasniedzējs ēpastu nobeidz ar "cheerio".
gandrīz it kā būtu telepātiski nojautis, ka vēstulē, uz kuru tā ir atbilde, rindkopas beigās tā vien prasījās ielikt smaidiņu. vitas karnītes (vai tā viņu sauca? nu jau vairs neatceros) "internets un tīkla etiķete" my ass, šeit tas acīmredzami nevienu neinteresē, smaidiņš drošvien būtu bijis tieši vietā. bet tieši tāpat kā es joprojām iekšēji saraujos, nosaucot/uzrunājot pasniedzējus vārdā (un pagāja vairāki mēneši, līdz man izdevās sevi piespiest to darīt), un tomēr vismaz pusi laika izmantoju "professor x" (nē, ne kā Charles Francis Xavier, bet x kā [insert surname]), es droši vien tā nekad nedarīšu, un labi vien ir, nav ko aizgūt nepiemērotus paradumus.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on May 4th, 2013 at 01:27 am
the level of formality