we all come to know each other by asking for accounts, by giving accounts, by believing or disbelieving stories about each other's pasts and identities. (..) we identify a particular action by recalling at least two types of context for that action (..) - the narrative of one life is part of an interconnecting set of narratives.

Every recollection, however personal it may be, (..) exists in a relationship with a whole ensamble of notions which many others possess; (..) the idea of an individual memory, absolutely separate from social memory, is an abstraction almost devoid of meaning.

//Paul Connerton, How Societies Remember

tikko sapratu, ka varu atšķirt savus kaķus, pieskaroties ar pirkstu galiem pavisam nelielai kaķa daļai uz pavisam īsu brīdi; tā nav slikta apziņa, ar kuru ķerties pie mēģināšanas iemigt

joprojām nespēju pārstāt domāt par to, kā tolstojs astoņdesmit+ gadu vecumā nakts vidū bēga no mājām;

visa tā viņa dzīve, ai, es domāju, ja par to tā kārtīgi uzņemtu filmu, tad lai maksimāli precīzi visu atspoguļotu, tā varētu sākties kā normāla vēsturiska kostīmdrāma, un pamazām (līdzi paša tolstoja idejām un kāroto dzīvesveidu) transformēties, līdz uz beigām jau būtu sirreālistiska multiplikācija, kur bārdains, sagrabējis tolstojs, ar ārstu rokās sadevies, lec iekšā un ārā no vilcieniem tādā hipnotiskā riņķveida kustībā pa ekrānu; pašās beigās, rādot tos ļaužu pūļus, kas dodas apmeklēt viņa kapu, varbūt arī varētu atgriezties pie sākotnējā uzstādījuma, lai gan es varu iztēloties arī, kā to varētu stilīgi animēt