man reizēm šķiet, ka man ir pārāk liels deguns. tad es atceros, kā bērnībā, kad reiz urbināju degunu, mamma teica, ka tad nāsis izstaipīsies. un es nevaru nedomāt, ka varbūt tiešām, ja es nebūtu bāzusi pirkstus degunā, esot maziņa, man būtu normāls, smuks deguns :D un visstulbākais, ka es nemaz neatceros, kāpēc to vispār darīju (bāzu pirkstus degunā, that is) un vai man tas patika. atceros tikai konkrētu epizōdi kaut kādā rotaļlaukumā, kad mamma to pateica, un man liekas, ka pēc tam es arī vairs tā nedarīju. vispār, ja tā padomā, es nemaz nezinu, vai pirms tam biju to darījusi. maybe it was a one-time thing. un tad jau nevaru sevi vainot deguna izmēros, haha.

aaaaaahhhh, 30mins in and i'm SO IN LOVE.

man vienmēr ir patikušas šerloka holmsa grāmatas, kopš es pirmoreiz ar tām saskāros bērnībā, un man likās, ka to nevar padarīt foršāku - nevarētu teikt, ka man pavisam ļoti nepatika tās holivudas filmas, bet es tās uztvēru kā ar oriģinālo SH nesaistītu izklaides industrijas produktu, kārtējo supervaroņu filmu, kuras autōram vienkārši ienācis prātā galvenajiem varoņiem piešķirt ACD tēlu vārdus. bet šis, ō, ō, šis ir vienkārši lieliski. palasot internetā par to, man bija radušās zināmas cerības, bet es biju gatava, ka varētu vilties. un sanāca kā ar islandi, everything i imagined and so much more. vismaz pagaidām tā ir, manuprāt, satriecoši izcila moderna versija, saglabājot oriģināla dvēseli, ja drīkst izteikties tik, iespējams, salkani.

♥♥♥

cerams, ka kļūs tikai labāk, nevis sabojāsies.

iespējams, sakarā ar to nepārejošo nogurumu un, iespējams, arī iedvesmojoties no sarunas ar baibu janvārī pēc vietējās kapsētas apmeklējuma, kā arī droši vien sakarā ar DG neseno nāvi, esmu pēdējā laikā domājusi par to, ko es gribētu, lai ar mani dara, ja es, piemēram, ņemtu un nomirtu kaut kad tuvākajā laikā. (es gan vispār samērā regulāri mēdzu par miršanu domāt un arī izteiksmīgi sapņot, un mani tas fascinē un sajūsmina, un īsti nebiedē (vienīgi būtu labi mirt pēc vecākiem, lai viņiem nav jābēdājas). reiz vidusskolā man vairākas nedēļas bija uzmācīga sajūta, ka es drīz miršu, bez pilnīgi nekāda pamatojuma, bet nu, that's slightly beside the point here.)
bet, jā, tātad, esmu izdomājusi, kur gribētu, lai izkaisa manus pelnus. ļoti iederīgi, ņemot vērā, ka tur tāpat pilns ar vulkānu pelniem.

man vienmēr ir licies savādi, ka ir cilvēki, kas var par šādām lietām nedomāt.
jo, nu, ja nebūs izdomāts, kā gan citādāk draugi, radi utt. zinās, ko darīt? tikai liekas raizes izdomāt "ko gan viņš būtu gribējis". nav jau tā, ka tas ir svarīgi nomirušajam, vai ne, bet skaidrs, ka palicējiem taču jau. gribas kaut kādu pēdējo "saiknes", "kopības" sajūtu, pierādīt pašiem sev, ka viņiem rūp. un kāpēc gan neatvieglot cilvēkiem dzīvi, galu galā, viņi jau tāpat visdrīzāk būs bēdīgi, vismaz stresu par tādām praktiskajām lietām var novērst.

cik ekstraverta nostāja, ja tā padomā, hahā.