stīgu mūzikas dēļ vien ir vērts dzīvot.

disclaimer: es neuzskatu, ka esmu pietiekami well-versed visā šajā, lai pilnvērtīgi izklāstītu teorētisko saturu, un arī negribas rakstīt esejas garuma ierakstu, tāpēc viss, kas šeit rakstīts, ir tikai maza daļiņa no tā, ko par šo varētu/vajadzētu teikt, iztikas minumums, tā teikt, un James Leach (un citi, bet es zinu, ka vismaz pāris viņa rakstus var atrast iekš google, ja nu kādam gribas kompetentāku izklāstu) tos priekšstatu sistēmu principus jau kaut kur noteikti ir skaidrojis labāk (jo/un plašāk), nekā es; bet es par šo nevaru pārstāt domāt un tāpēc jāuzraksta, lai cik necils un nepilnvērtīgs arī nebūtu gala rezultāts.


šodien lekcijā runājām par melanēziešu īpašumtiesībām, kas fundamentāli atšķiras no mūsu rietumnieciskā privātīpašuma. būtībā var apgalvot, ka privātīpašums (private property) viņiem tradicionāli nepastāv - kas gan nenozīmē, ka nepastāv īpašums (ownership) kā tāds, zemei un citām lietām ir multiple ownership, un īpašumtiesības nosaka zināšanas, radniecība, attālums (gan fizisks, gan abstrakts). visam šim pamatā ir pilnīgi atšķirīga izpratne par persōnu un patību: šī nav pirmā reize, kad es saskaros ar jēdzienu "dividual" un to, ko tas sevī ietver, bet tikai šodien sanāca tajā tā pamatīgāk iedziļināties* ar reālu kontekstu, un tā rezultātā ļoti aizdomāties, sēdēju lekcijā un gribējās raudāt. nu, lūk, doma ir tāda, ka persōnas ir iemiesotas attiecības, un prāts/ķermenis ir to lietiskota (reified) izpausme - kas nozīmē, ka būtība ir nevis persōnās/indivīdos, bet gan attiecībās, un ka persōnas (kas visa šī rezultātā nav ierobežotas uz cilvēkiem, bet šo aspektu es te īpaši neņemšu vērā, lai visu vēl lieki nesarežģītu) tiešā veidā rodas, ir veidotas no attiecībām. ļoti vienkāršs un gluži praktisks piemērs - cilvēki tur neēd pašu audzētu pārtiku, bet gan savos dārzos audzē to citiem cilvēkiem, tādējādi ieguldot darbu (labour) tā cilvēka, kurš konkrēto produktu apēdīs, veidošanā (jo, galu galā, tas, ko mēs apēdam, tiek pārstrādāts un būvē mūsu organismu). visa šī kontekstā pastāv uzskats, ka cilvēks neaug pats no sevis, bet ir citu "izaudzēts", vai, precīzāk, visu laiku tiek audzēts, uzturot attiecības. un no šī izriet, ka tāda lieta kā privātīpašums nemaz nevar pastāvēt, jo katrs cilvēks ir (unikāls) citu cilvēku darba/attiecību ar citiem kopums, nesaraujami saistīts ar citiem, līdz ar to, jebkurš viņa projekts (materiālas lietas un idejas) arī automātiski ir saistīts ar tiem un kaut kādā mērā viņiem "pieder" tāpat kā pieder tam, kurš rietumu pasaulē tiktu eksluzīvi uzskatīts par (privāt)īpašnieku.
tikmēr šeit mēs dzīvojam ar priekšstatu par cilvēku (nevis attiecībām) kā rīcībspējas (agency) nesēju, mūsu cilvēcība ir kaut kur iekšā, un attiecības ir kaut kas, kas ir cilvēkam, nevis no kā cilvēks sastāv. balstoties uz Loku, atliek tikai ieguldīt savu darbu, kaut ko pārveidojot/radot, un tas ir tavs un vienīgi tavs, jo tu piederi tikai pats sev, un tavs darbs tāpat.

es negribu spriest par to, kurš no šiem priekšstatiem ir "labāks" vai "derīgāks problēmu risināšanai", ko parasti patīk darīt filosōfiem, jo tas, manuprāt, būtu bezjēdzīgi, ņemot vērā, ka tās ir vienkārši dažādas, specifiskas priekšstatu sistēmas, kas katra veidojusies savā vēsturiskajā un sociālajā kontekstā, no kurām viena mums liekas pašsaprotama (es - neatkarīgs indivīds), jo esam tādā bijuši iegremdēti kopš dzimšanas, bet otra, iespējams, absurda (es - citu cilvēku darba rezultāts), bet viena lieta, ko es šausmīgi spēcīgi sajutu, par šo visu domājot, ir tas, ka ar šādu priekšstatu sistēmu mēs esam radījuši milzīgu dispozīciju uz vientulību. tā ir tik ļoti norobežojoša no citiem, lūk, mans īpašums, lūk, manas idejas, lūk, es un manas attiecības ar citiem, visu var saskaldīt, sadalīt, nošķirt. bet mēs taču arī ēdam citu cilvēku audzētu un ražotu, vai gatavotu pārtiku, viss, ko mēs zinām un radām, ir citu cilvēku darba rezultāts, jo kāds to mums ir iemācījis, atklājis, devis pamatus, uz/no kuriem attīstīt tās "savas" jaunās un radošās idejas. un, man liekas, tā pilnvērtīgi apzinoties, cik ļoti šis viss mūs nesaraujami sasaista ar citiem, tā pa īstam to novērtējot (ko mēs, iespējams, nemaz īsti lielākoties neesam spējīgi, jo esam pārāk dziļi iekšā possessive individualism valdītā sociālajā realitātē) un saprotot, ko tas nozīmē, ir neiespējami justies vientuļam.




* - jo maģistru kursu par patību man LU neļāva ņemt, aizbildinoties ar to, ka tas ir A daļā maģistrantūrā (makes sense, vēl jau pastāvēja zināma cerība, ka varētu mācīties maģistrantūrā tur, haha)

es nemāku izvārīt rīsus.