šonakt vienā sapnī ar milzīgu sajūsmu pieteicos par bezmaksas auklīti virginia_rabbit puisītim pilnīgi normālā pasaulē, bet tad bijām kaut kādā pusstikla mājā jūrmalā kopā ar ilzi un visiem viņas bērniem, un sākās kaut kāds briesmīgs, briesmīgs mega-negaiss, bija tumšs kā naktī un neticami koši daudzkrāsaini mākoņi, ko ar regulāriem intervāliem varēja redzēt, jo visapkārt konstanti un ļoti spoži zibeņoja. es nezinu, kā, bet mēs zinājām, ka zibens sper cilvēkiem, kuri viens otram pieskaras, kas radīja lielas problēmas ar mazākajiem bērniem, eiženu un ilzes antōnu, jo bija skaidrs, ka tādu briesmīgu dabas stihiju vislabāk būtu pārciest mammai klēpī, bet tad pastāv gandrīz 100% nosperšanas risks. tad eižens skrēja ārā no mājas, un viņu nevarēja ievest atpakaļ iekšā, jo nedrīkstēja pieskarties, un izrādījās, ka viņš ir kaut kāds maģiski atsperīgs, jo novēlās no kāpas tādā bouncy/levitējošā veidā, gandrīz nepieskaroties zemei - visi bija sajūsmā un atviegloti nopūtās. zibeņi pieņēmās spēkā un augusts mani aiz bailēm apvēma, un izskatījās, ka pa stikla sienām jūrai pretējā pusē redzamajās daudzstāvu mājās zibeņo arī iekšā, un es domāju, nez, vai šis ir pasaules gals un es līdz pat nāvei nekad nevienu vairs nevarēšu apskaut.