šodien klausoties diānas mūziku (un droši vien daļēji tāpēc, ka šovakar vismaz uz brīdi jāiegriežas klasesbiedru atkalredzēšanās ballītē), atkal atcerējos par gadījumu vidusskolā, par ko man joprojām ir tādas
mixed feelings. neilgi pēc tam, kad mūsu skolā bija pārstājusi mācīt viena no manām visu laiku mīļākajām skolotājām, jo otrā darbavietā viņai bija piedāvāts direktōra vietnieces postenis, kas aizņemtu vairāk laika, vēl viena brīnišķīga skolotāja paziņoja, ka ies prom no darba un laikam brauks uz ameriku. pēdējā stunda, ko viņa mums vadīja, notika viņas dzīvoklī, jo tas nebija pārāk tālu no skolas, un mums bija līdzi jāņem dzejolis, ko nolasīt. es īsti nezinu, kāpēc izvēlējos tieši šo tekstu, un tagad liekas, ka tas bija ļoti nesaprātīgi, jo es jau tāpat biju sabēdājusies par to, ka šīs lieliskās skolotājas mūs pamet.
long story short, lasot pašās beigās es vienkārši sāku raudāt. pie tam nevis tikai ar tādām pieklājīgām, klusām asariņām, kas rit pār vaigiem, bet tā pilnvērtīgi, ar visu balss aizlūšanu un nekontrolētiem šņukstiem beigās.
tā nu es stāvēju tur visas savas angļu valodas grupas priekšā, viņiem rokās šampanieša glāzes un neatšifrējamas sejas izteiksmes, man pilnas saujas asarām un šņukstiem. protams, ka tā ir viena no apkaunojošākajām atmiņām, kas man ir. bet tā ir tāda man ļoti raksturīga situācija, tāds muļķīgs caurspīdīgums, un reizēm man liekas, ka par to varbūt arī nevajag kaunēties, jo tas vismaz ir kaut kas īsts.
( tas teksts )es gribētu iemācīties pārstāt kaunēties par īstām lietām, kuras jūtu vai esmu. lai ir tāda sajūta, ka man ir tiesības tādai būt vai tā justies, ka nav visiem iekšēji vai ārēji jāatvainojas par to, ka un kā es esmu vai neesmu. tā būtu interesanta jaunā gada apņemšanās, bet tā kā man nav ne jausmas, kā to realizēt, droši vien galu galā - tāpat kā katru gadu - neko neapņemšos.