šodien klausoties diānas mūziku (un droši vien daļēji tāpēc, ka šovakar vismaz uz brīdi jāiegriežas klasesbiedru atkalredzēšanās ballītē), atkal atcerējos par gadījumu vidusskolā, par ko man joprojām ir tādas mixed feelings. neilgi pēc tam, kad mūsu skolā bija pārstājusi mācīt viena no manām visu laiku mīļākajām skolotājām, jo otrā darbavietā viņai bija piedāvāts direktōra vietnieces postenis, kas aizņemtu vairāk laika, vēl viena brīnišķīga skolotāja paziņoja, ka ies prom no darba un laikam brauks uz ameriku. pēdējā stunda, ko viņa mums vadīja, notika viņas dzīvoklī, jo tas nebija pārāk tālu no skolas, un mums bija līdzi jāņem dzejolis, ko nolasīt. es īsti nezinu, kāpēc izvēlējos tieši šo tekstu, un tagad liekas, ka tas bija ļoti nesaprātīgi, jo es jau tāpat biju sabēdājusies par to, ka šīs lieliskās skolotājas mūs pamet. long story short, lasot pašās beigās es vienkārši sāku raudāt. pie tam nevis tikai ar tādām pieklājīgām, klusām asariņām, kas rit pār vaigiem, bet tā pilnvērtīgi, ar visu balss aizlūšanu un nekontrolētiem šņukstiem beigās.
tā nu es stāvēju tur visas savas angļu valodas grupas priekšā, viņiem rokās šampanieša glāzes un neatšifrējamas sejas izteiksmes, man pilnas saujas asarām un šņukstiem. protams, ka tā ir viena no apkaunojošākajām atmiņām, kas man ir. bet tā ir tāda man ļoti raksturīga situācija, tāds muļķīgs caurspīdīgums, un reizēm man liekas, ka par to varbūt arī nevajag kaunēties, jo tas vismaz ir kaut kas īsts.
Touch Deprivation
They did an experiment with babies
Back in world war II
And the babies all were orphans
So no one cared or knew
They called it touch deprivation
And this is what they did:
If a baby started crying
Put a hand out from its crib
The nurses glid on by
As if they'd seen nothing at all
The nurses glid on by
And checked the chart off on the wall
Writing: "Nothing unusual here
Subjects continue rocking
Back and forth
As if they sense a
Thunderstorm is coming,"
And that flock of springtime babies
Nesting quiet in the lab
Were just fistfuls of feathers
Stuffing pillows after that
And those second world war nurses
Who had killed the orphan kids
Lived out cursed lives as spinsters
In trade for what they did
They did a similar experiment in New York
And this is what they did:
They rolled out the sheets of tarmac
And sliced them into grid
Then they filled the maze with people
But they told them not to touch
They convinced them it weren't civilized
And we believed as much
Why do you apologize
When you bump into my arm on the train?
And you apologize three times
Like it really caused anyone harm or pain
Being bumped into
Do you know you are the first person
To touch me in a month?
And sometimes I like the feeling of accidental touch
An experiment with ladies
With ladies and with men
We could decide to lose our language
So that we might try our skin
Strangers piggyback each other
The thrill of contact sport
And I finally could talk to you
But this time without words
'Cause you don't realize how you pollute the game
When you keep speaking circles
And your circles sound the same saying:
"I'm fine, how are you?
I'm good, how are you?
I'm fine, how are you?
I'm good how are you?
I am...finding it hard to relate to situations
Where I am asked to speak."
//Diane Cluck
es gribētu iemācīties pārstāt kaunēties par īstām lietām, kuras jūtu vai esmu. lai ir tāda sajūta, ka man ir tiesības tādai būt vai tā justies, ka nav visiem iekšēji vai ārēji jāatvainojas par to, ka un kā es esmu vai neesmu. tā būtu interesanta jaunā gada apņemšanās, bet tā kā man nav ne jausmas, kā to realizēt, droši vien galu galā - tāpat kā katru gadu - neko neapņemšos.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on December 29th, 2012 at 02:07 pm
memory time