parkā, kas ir pavisam pie manas dzīvesvietas, nekur nav nekāda apgaismojuma. jau otro vakaru pēc kārtas gāju pa parku ļoti tumsā. it kā mazliet apzinoties, ka man vajadzētu būt bailīgai - ja nu kāds izlec no krūmiem un grib mani aplaupīt vai sadot pa seju. bet es nespēju baidīties, es vienmēr tumsā esmu jutusies mājīgi, un es zinu, ka arī ar tāda veida situācijām es taču tieku galā.
nav, no kā baidīties.

taka gar parka ārmalu smaržo pēc lietus, pēc mitrām lapām un tekoša ūdens, pēc laukiem, pēc miera. tumsā es tur jūtos labāk kā jebkad.

es īsti nevaru saprast, kā šī filma lika man justies.
it kā jau nebeidzas tik slikti.
bet, bet, bet. ai.





kā var gadīties, ai.

( bet šo gan es ļoti saprotu )

man ir auksti

man liekas, viena no manām rakcijām uz būšanu dusmīgai ir spēcīga vēlme ēst gaļu
lōģiski jau, it kā, kur nu vēl agresīvāk, vai ne

es ceru, ka lidlā būs kaut kāds gaļas klucis, ko es varēšu pusotru stundu turēt šīs vietas sūdīgajā cepeškrāsnī, lai tas kļūtu ēdams, un tad apēst mazu gabaliņu un saprast, ka vispār jau man nemaz negribas ēst

sena gudrība: ja nevari izlasīt kādu tekstu vai grāmatu, izlasi vismaz recenziju par to, tur varbūt būs pat vairāk noderīga diskusijām

chorizo un burkāni