ripinājos cauri mūzikas mapītēm no vecā datōra, un uzdūros kaut kam simtugadu neklausītam, tāda kaut kāda mīlīga gandrīz vai nostaļģija par vidusskolas sākumu, lai.

un kārtējo reizi jūtu tādu told you so! sajūtu, atceroties to, kā savulaik visādi dažādi cilvēki man teica, ka pēc skolas pabeigšanas gribēsies atkal to laiku atpakaļ, un es teicu, ka neticu, ka man tā būs. un tā patiešām nav. bija forši, bet es nekādā gadījumā negribētu "atpakaļ". es gan principā nemēdzu gribēt notikumus/cilvēkus "atpakaļ", bet par to es noteikti esmu jau rakstījusi.

ō, bet šitā dziesmiņa joprojām tiešām no sirds liekas tāda piemīlīga! vienmēr paticis tas let me be the first to say that i don't have a clue, i don't have all the answers, ain't gonna pretend like i do.

in other news, aizmirsu pie ilzes savu peli, tagad būs mazliet grūta dzīve kādu laiku, jāpajautā brālim, viņš taču tagad principā vislaik lieto to gaming peli, ko uzdāvināju, varbūt varu aizņemties veco, jo touchpad mani brīžiem nopietni frrrrrrustrē, un roka vislaik stiepjas pēc fantōmpeles.

sapnī braukāju ar riteni pa kaut kādu pļavu pie meža, un noklausījos, kā kāds puisis pa telefonu skaidro, ka viņš nevar saprast, kā iebraukt tai mežā, kur viņam jāatrod kāds klients, kas pirks no viņa gleznas, tāpēc es viltīgi parādīju viņam ceļu pat neko nesakot, vienkārši nobraucot garām un iebraucot tai mežā. nez kāpēc biju ap seju aptinusi šalli, kas samazināja redzesloku, un braucu arī ļoti ātri, un taisīju visādus liekus, nevērīgus žestus, nu tur, staipījos, žāvājos, atzvēlos velosipēdā it kā pusaizmigusi,kas mazliet apgrūtināja manevrēšanu. kad bija skaidrs, ka puisis arī ir laimīgi ticis uz pareizā meža ceļa, strauji nobremzēju pie kaut kāda milzīga betona kluča, uz kura uzrāpos, un tad izrādījās, ka tas ir kaut kāds raiņa kapa piemineklis. pasēdēju uz tā un devos tālāk, tad viejas mājas pagalmā ieraudzīju baltu suni voljērā, kuram tur bija uztaisīta kaut kada tāda uzparikte, ka var raustīt virvi, un tur kaut kas griežas, un suns lec tam pāri, un tur lido tauriņi, kurus tam virves griezējam paredzēts ķert, otrā rokā turot tauriņķeramo tīkliņu. katrā ziņā, ļoti koordināciju prasoša lieta. tad tur pienāca spēlēt šo tāds mazs puisītis, bet viņam bija grūti ar to koordināciju, un viņš mēdza pakrist zemē. tad es ievēroju, ka nokritis viņš tā nedabiski kustas pa zemi, it kā viņu kāds vilktu, un mani pārņēma ļoti nelaba sajūta, pieskrēju klāt un paņēmu bērnu klēpī, tad jau ārā bija iznācis viņa tēvs un grasījās uzdot jautājumus, un es viņam prasīju, vai viņam ir vēl citi dēli, vai nav kāds, ar kuru kaut kas ir atgadījies, un tad es redzēju tādu tā kā klipiņu, kurā ir puisis ar skūtu galvu, melnu hudiju un ļoti sinister sejas izteiksmi, aprakstīju to tēvam, un visu laiku jutos nenormāli neomulīgi. izrādījās, ka tas, ko es aprakstu, ir viņu vecākais dēls, kurš tur ir darījis kādus noziegumus un bijis cietumā, bet tieši drīzumā grasās atgriezties. tad te man mazliet tāda miglaina bilde, kā un pa cik ilgu laku viņš tur tiešām uzradās, bet atceros, ka es no kaut kurienes šausmīgi steidzos pie tās ģimenes, lai kaut kā palīdzētu (nez, ko pie velna es būtu varējusi izdarīt?), bet, kad es ierados, viņu tēvam jau bija bijusi sirdstrieka (ko gan es, gan mazais puisītis zinājām, ka ir izraisījis tas viņa vecākais brālis), un tas ļaunais puisis bija tur, un viņa draudzene, tāda ļoti tukla meitene ar patīkamu seju, melniem matiem un bordo krāsas džemperi, teica viņam, ka negrib būt kopā ar tādu briesmoni, bet tā puiša māte viņai teica, ka pret visiem uztraukumiem labi palīdz stingra diēta.

atceros, ka bija vēl sapnī kaut kāds stāsts par meiteni, kura it kā nokritusi no debesīm, bet es nez kāpēc zināju, ka patiesībā viņa izpeldēja no jūras

nu man ir arī lidmašīnas biļetes, nekas vairs nevar apturēt manu īslaicīgo emigrāciju.
nu, izņemot, ja mani nosper zibens, nosit no gaisa krītošs meteorīts, lidostu aizskalo cunami, vai arī mani fatāli ievaino kāds uzbrucējs, vai kāda iemesla dēļ ieliek cietumā.

beidzot noskatījāmies kumaré, protams, esmu sajūsmā, jo tas ļoti labi sasaucas ar manu domu, ka cilvēki izdomāja dievu tāpēc, ka kaut kāda iemesla pēc nespēj/negrib sevi mīlēt paši, tāpēc vajag iztēloties kādu, kas to dara, un caur šo tēlu tad var beidzot projicēt savu pašmīlestību.

šodienai bija ļoti skaistas krāsas. zeltaini mākoņi koši zilās debesīs, dzeltenas puķes, vēl zaļa zāle, lieliski. rudens sākumam/vasaras beigām tiešām ir kaut kāda īpaša gaisma, jo sevišķi vakaros.