šodiena bija viena no tām dienām, kad diena nav tā pa īstam notikusi un es nespēju sapņus atšķirt no realitātes, kad kaut kādas īstenības drumslas - piemēram, sāpoša galva un sūrstīgas acis - spītīgi turas negaidītos sapņos, kas parādās līdz ar neplānotu iemigšanu, un sapņi ir kaut kādā veidā pārlieku ikdienišķi, es tomēr laikam esmu pārāk pieradusi pie tā, ka tajos teju vienmēr notiek kaut kādas vairāk vai mazāk savādas lietas, man nācās skatīties tālruņa zvanu arhīvā, lai saprastu, ka neesmu vis veikusi pāris zvanus, tie ir bijuši tikai sapņi. joprojām gan nesaprotu, vai dīvainas krāsu slejas telefōna ekrānā bija optiskas ilūzijas sliktās pašsajūtas dēļ vai arī īstenība, vai arī sapnis. ņemot vērā to, cik daudz tajos neatšķiramajos sapņos figurēja zvanīšana pa telefōnu, sliecos domāt, ka būs bijusi sapņa daļa.

skatos blue valentine, un domāju - filmās (vismaz ar puslīdz kaut kādu romantisku tematiku) meitenes/puiši ļoti bieži jautā kādam no saviem vecākiem vai vecvecākiem kaut ko tādu kā "how did it feel when you fell in love?" vai arī "how did you know if he/she was the right one?" etc jautājumus par mīlestības lietām un attiecībām kopumā, un es nevaru saprast, tas tā kā būtu normāli, cilvēki tiešām tā dara?

Poll #19226 mīlas lietas
Open to: All, results viewable to: All

vai Tu kādreiz esi jautājis līdzīga rakstura jautājumus kādam no vecākiem, vecvecākiem vai citiem radiem?

ļoti priecāšos arī par skaidrojošiem komentāriem.

man ir divi zirnekļi uz loga - viens ārpusē, viens iekšpusē. diezgan lieli.

Mans jaunais, skaistais vārds no šodienas ir Erstabakukss. Uzzini savu vārdu jau tagad!

labi, pienācis laiks beidzot pārrakstīt cilvēciskā valodā šorīt pierakstītos sapnīšus (jo es neko nesaprotu no darba iespējām inženieriem LV, tāpēc saruna par šīm tēmām mazliet sāk apsīkt), ko laikam dabūju kā kompensāciju par vakardienas nelādzībām un garlaicīgajiem sapņiem. es sapņoju trīs savstarpēji nesaistītas lietas:

vispirms
sapņoju, ka kaut kāda neizskaidrojama iemesla dēļ biju ciemos pie bernards - viņš dzīvoja milzīgā buržuju privātmājā un bija jāuzvedas ļoti klusu, jo kāds (māte? vecmāmiņa? nesapratu) gulēja. tur bija arī kaut kāds maziņš brālis viņam, ļoti skaļš un ļoti blonds, lielā, sarkanā t-kreklā, kuru es pieskatīju, un paralēli darīju visādus uzkopšanas darbus, jo kāds grasījās uz to māju braukt pirkt gleznas. pagalmā bija tāda dubļu bedre rotaļām, kur tas mazais brālis sušķējās, un bija ļoti nogurdinoši panākt, ka viņš nepiedubļo atkal mājas marmora grīdas, kuras es tieši biju izmazgājusi.

pēc tam
es biju taizemē. biju uz turieni aizbraukusi laikam mācīties, un dzīvoju pie kaut kādas smukas vietējās meitenes un viņas mātes. laikam es grasījos mācīties vienā skolā ar to meiteni, jo mēs kopā devāmies ārā no mājas, un tad es attapos, ka neesmu paņēmusi līdzi pilnīgi neko - nevienu rakstāmo, nevienu papīra lapiņu, kur kko pierakstīt, pat ne telefōnu vai maku (toties man bija smuka skolas uniforma ar flisētiem svārciņiem), šokēti pastāstīju šo tai meitenei, kura nerunāja īsti labi angliski, līdz ar to es vairāk nekā pusi laika nesapratu, ko viņa man saka. bet mēs iegājām kaut kādā kancelejas veikalā, un viņa man nopirka pildspalvu, zaļu zīmuli un rūtiņu burtnīcu, un zīmuļasināmo, bet tas mums bija patērējis daudz laika, tāpēc tā vietā, lai steigtos uz skolu, mēs sēdējām kaut kādā kafejnīcā un gaidījām, kad viņas mamma atbrauks mums pakaļ ar moskviču, bet tikmēr oficiante man centīgi piedāvāja kaut kādus kēksus valodā, kurā es neko nesapratu, un kad es viņai teicu, ka "i don't speak this language", pārgāja uz kaut kādu citu nesaprotamu valodu, kura pēc skaņas atgādināja franču, bet nebija, jo no franču es vismaz kaut ko saprastu.

un tad
tad es biju francijā, mēs ar ģimeni bijām kaut kādā augstceltnē, uz kuru bija izšautas divas raķetes, viena violeta un viena rōzā, un es zināju, ka mēs uzsprāgsim (šis vispār ir jau trešais sapnis pēdējā laikā, kad es uzsprāgstu, kopš tās atōmbumbas), atkal bija tā foršā uzsprāgšanas sajūta, kad ausīs sāk džinkstēt un viss kļūst gaišs un pazūd, un es pazūdu, tikai šoreiz es nepamodos, bet gan laiks it kā attinās atpakaļ, un tad tās raķetes uzsprāga kaut kur tālumā, un mēs neuzsprāgām, tikai sabruka māja zem mums, un es īsti nezinu, kā mēs izglābāmies. tad mēs gulējām kaut kādā vietā, kas, iespējams, bija kāda veida shelter cietušajiem, un tur es sastrīdējos ar mammu par to, ka viņa lasīja mana brāļa dienasgrāmatu bez atļaujas, es teicu, ka tas ir neglīti un necienīgi, un grauj man jebkādu respektu pret viņu. un viņai bija galvā tāda stulba cepure ar ļeckām, aiz kurām es to rāvu, kad mēs kāvāmies, jo es mēģināju viņai to dienasgrāmatu atņemt. brālis tikmēr visu laiku kliedza. nesaprotu, kā tie citi cilvēki nepamodās.

chardonnay un svaigas vīģes