šodiena bija viena no tām dienām, kad diena nav tā pa īstam notikusi un es nespēju sapņus atšķirt no realitātes, kad kaut kādas īstenības drumslas - piemēram, sāpoša galva un sūrstīgas acis - spītīgi turas negaidītos sapņos, kas parādās līdz ar neplānotu iemigšanu, un sapņi ir kaut kādā veidā pārlieku ikdienišķi, es tomēr laikam esmu pārāk pieradusi pie tā, ka tajos teju vienmēr notiek kaut kādas vairāk vai mazāk savādas lietas, man nācās skatīties tālruņa zvanu arhīvā, lai saprastu, ka neesmu vis veikusi pāris zvanus, tie ir bijuši tikai sapņi. joprojām gan nesaprotu, vai dīvainas krāsu slejas telefōna ekrānā bija optiskas ilūzijas sliktās pašsajūtas dēļ vai arī īstenība, vai arī sapnis. ņemot vērā to, cik daudz tajos neatšķiramajos sapņos figurēja zvanīšana pa telefōnu, sliecos domāt, ka būs bijusi sapņa daļa.