es nevaru sagaidīt ne tikai to brīdi, kad šonakt beidzot dosimies ceļā, bet arī to, kad nora būs atkal LV un varēsim ierakstīt kādas jaunas lieliskās amatiergrupas "viss par tevi" dziesmas

esam ceļā, un aizmugurējā sēdeklī pagaidām sēž kaut kādas reaktīvās iznīcinatājlidmašīnas motora detaļa, suns nekad nav sēdējis (klēpī) priekšējā sēdeklī, rāma kā jēriņš un sajūsmā, es arī

haha, tagad te līdz ar labu zonu nav arī nekādu problēmu piekļūt mobilajam internetam, te nu bija civilizācijas zaudējums

brokastīs (pusdienās? nu, dienas pirmajā ēdienreizē) pina colada un cāļu akniņas ar sautētu baklažānu un sīpoliem, kas tagad slinki dziest uz plīts, jo dūkulīši kā neceļas, tā neceļas (kas arī galvenais iemesls, kādēļ vispār nodarbojos ar tādu izvirtību ka interneta lietošanu un kaut kādas šādas atskaites cepšanu), lai gan es te jau krietnu laiku atskaņoju priecīgu mūziku un citādi saimnieciski rosos pa virtuvi. bet man tāpat labi, esmu jau izbradājusies pa visiem ogu krūmiem, atradusi ne tikai jau sagaidāmās supergardās upenes un vēl ne pārāk gatavās jāņogas un sarkanās ērkšķogas, bet arī pāris ķiršus (neticami! biju pārliecināta, ka tie ķirši neko neražo jau gadiem ilgi) un avenes, kā arī vienu meža zemeni. vietas jauninājumi ietver uzlabotu skatu no sausās tualetes, atsakoties no vienas sienas pilnībā, kā rezultātā arī par sausu to nosaukt ir diezgan grūti. bet skats jau skaists, uz kārtīgi izpļautu (! gods un slava igoram, tur tiešām nopļauts un pat latvāņi kādā daļā vispār nav redzami) un to ieskaujošo biezo mežu. interesants fakts, kas noteikti šokē manu suni - nav ābolu. pa visām vairākajām ābelēm, ko apsekoju, esmu ieraudzījusi tieši vienu ābolu, arī tādu mazu, tizlu un pašā galotnē. drusku žēl arī, ka ārā piespraust elektroierīces var tikai, ja atver logu un izvelk vadu ārā - man ir aizdomas, ka datora vads nebūs gana garš. bet arī tas nekas, gan jau drīz sāks līt, un man tāpat būs jāripinās nost no lieveņa.

izskatās, ka man par 50santīmiem ir netīšām izdevies nopirkt kaut ko izcilu un man lieliski piemērotu vairāk nekā vienā veida, kamēr dūkulīši guļ pēcpusdienlaiku, lasu un jūsmoju. grāmatu nopirku, atpazīstot autoru no jau agrāk lasītā garadarba "svešinieku mierinājums", kur galvenais varonis iepazīstas ar pāri, kuri, vēlāk izrādās, aizraujas ar vardarbīgām seksuālām aktivitātēm un jau kādu laiku ir viņu stalkerējuši, tad viņu izmanto savām izvirtībām un nogalina (var gadīties, ka tikai mēģina nogalināt, bet man nez kāpēc atmiņā palicis, ka viņš tomēr nomirst), nu, tas, protams, tā pavisam īsi un neprecīzi. bet šī grāmata ir tikpat sajūsminoša, reliģisks fanātiķis pēc traģiska nelaimes gadījuma ieņēmis prātā, ka viņam un galvenajam varonim ir paredzēta milzu romance, un es esmu sajūsmā, ka, lasot šo grāmatu, man tik ļoti gribas gan smieties par to absurdumu, gan arī raudāt, par to, cik tas viss ir briesmīgi. pagaidām gan esmu izlasījusi tikai 106 lapas, bet tā ir gandrīz jau puse, ja viņi gulēs vēl kādu stundu, pusotru, tad varēšu sagaidīt, gatavojot vakariņas un vāvuļojot par to, kādu grāmatu tikko izlasīju.

uz nesaistītas nots - dīvaini, bet istabā, kurā lasu, jo tur pa logu iespīd gaisma un nav jāslēdz iekšā griestu lampa, ož pēc latvāņiem. pat vairāk nekā, piemēram, ejot gar pašiem nopļautajiem latvāņiem. mistērija. var jau būt, ka man smarža halucinējas, nebūtu jau pirmā reize.