dažreiz man bail, ka es nenomiršu pietiekami ātri. ka viss ievilksies kaut kādā pretīgā, muļķīgā gumijas stiepšanā, un kad es to sapratīšu, būšu pārāk veca, vārga un nobijusies, lai spētu kaut ko lietas labā izdarīt.

bet hei - tad es padomāju par narkōtikām, ko vecumdienās varētu iemēģināt, un iztēlojos sevi kā vecmāmiņu uz motocikla, un liekas, ka tā taču galīgi nav iemesla domāt.

sapņoju, ka mums ar ģimeni, uz kaut kurieni lidojot, bija jālido caur japānu, un lidmašīna stāvēja tādā kā klajā laukā, un brālis izkāpa ārā tieši pirms tā sāka braukt, un neiekāpa atpakaļ, vienkārši stāvēja kā apdullis un skatījās, kā tā aizbrauc. tā rezultātā mēs visi izkāpām no braucošas lidmašīnas un skrējām viņu savākt, tā teritorija bija milzīga, kā pļava, kur auga šampinjoni. principā bija diezgan skaisti, tikai, protams, stress par to brāli bij briesmīgs. mēs viņu pat atradām, bet tad bija jāskrien meklēt, kur palikusi lidmašīna, jo kāds mums apgalvoja, ka tā noteikti nav aizlidojusi un pirms lidošanas vispār pārskaitīs pasažierus (kā tādā skolēnu ekskursijā autobusā, hah), bet mēs maldījāmies pa to lauku un ik pa laikam atdūrāmies pret kaut kādu stiepļu žogu, aiz kura vienā pusē bija milzīgs labības lauks, citā pusē nošņurkuši, skrandaini, brūni bērneļi.
tajā lidmašīnā, kamēr bijām vēl iekšā, man bija jāsēž kopā ar kkādu svešu bērnu, kas visu laiku smējās par mani un dziedāja tādu vienmuļa meldiņa dziesmu "you're gay, you're gay, you're gay!! ", kamēr es sūcu burbuļūdeni no plastmasas glāzes ar salmiņu un stjuarte uz mani nosodoši skatījās un kavējās piedšvāt izvēlēties karsto maltīti, kas visiem pasažieriem pienācās.

vēl pirms visa šī biju laukos un lasīju meža zemenītes, kuru tur bija nenormāli daudz, un viņas auga visādās dīvainās vietās - nātrēs un kokos, piemēram.