dažreiz man bail, ka es nenomiršu pietiekami ātri. ka viss ievilksies kaut kādā pretīgā, muļķīgā gumijas stiepšanā, un kad es to sapratīšu, būšu pārāk veca, vārga un nobijusies, lai spētu kaut ko lietas labā izdarīt.

bet hei - tad es padomāju par narkōtikām, ko vecumdienās varētu iemēģināt, un iztēlojos sevi kā vecmāmiņu uz motocikla, un liekas, ka tā taču galīgi nav iemesla domāt.