pēkšņi gribas lašmaizītes, ļoti

šovakar edgars man jautāja, vai esmu garlaikota, lai tādā gadījumā piedāvātu man izlasīt kaut kādu viņa garadarbu, un es pēkšņi sapratu, ka man principā nemēdz būt garlaicīgi, kad esmu viena mājās. vai nu man ir kaut kas, ko darīt skolai, vai es lasu kādu grāmatu, vai skatos filmu, vai gatavoju ēst, vai, biežāk, guļu, man nemēdz būt garlaicīgi. pēdējā reize, kad man bija garlaicīgi, un pirms tās iepriekšējo es vispār neatceros, bija, kad bija jāskatās pēc kārtas visi tie neskaitāmie youtube videō baibas ballītē, un nebija īsti ne runāšanās, ne dejošanas, tikai blenšana uz sienu dažādas mūzikas pavadījumā. un, iespējams, man tas šķita garlaicīgi tieši tādēļ, ka es cerēju uz kaut kādām sarunām, jo, lai nu ko, bet runāties pašam ar sevi ir diezgan sarežģīti un ne visai rewarding, un tāpēc ballītes runāšanai ir izcili piemērotas, turpretī skatīties youtube videō vai dejot es taču varu arī pati ar sevi, un justies pienācīgi izklaidēta, kā jau parasti. hmm. te varētu būt netieši ietverts tāds nelāgs secinājums - lai izvairītos no garlaicības, jāizvairās no citiem cilvēkiem, bet tā jau nav gluži patiesība. conditions apply, heheh.

i keep bleeding reading

šonakt atkal piedzīvojumu romāna cienīgs sapnis - devos risināt kādas slepkavības mistēriju, vienā brīdī kaut kā pierunājot sabiedriskā autobusa vadītāju, kas bija ļoti skaista meitene, lai aptur autobusu klaja laukā, tālu no pieturas, kaut kādas militārās bāzes tuvumā - viņu pat nebija grūti pārliecināt, un šī devās man līdzi kā gids. militārās ēkas arī atradās izcili skaistā vietā, visapkārt zaļas pļavas, vietvietām milzīgas bronzss skulptūras, m.teritorijai apkārt uz pusēm pārlūzuši lieli helikopteri, saulē mirdzoši metāla jumti... tai busā man arī bija kaut kāda jocīga rācija, pa kuru balss man deva norādes, kas jādara, lai atrisinātu to mistēriju, un es biju diezgan pārliecināta, ka tā balss nepieder nevienam dzīvam cilvēkam, bet ir kaut kāda maģiska. tad militārajā teritorijā iekļuvām kādā ēkā un atradām telpu ar dažādiem dokumentiem, kur es meklēju informāciju, kas palīdzētu mistēriju risināt, un izrādījās, ka, šķiet, ne es pirmā - telpas stūrī kāds bija iekārtojis diezgan mājīgu migu ar oranžu segu, līdzīgu vienai no manām mīļākajām segām nomoda pasaulē, un tur tad es iekārtojos, mēģināt pāršķirstīt lielu kasti ar papīriem, dažādi ražošanas ziņojumi tur mijās ar avīžu izgriezumiem un tā. atceros, ka atradu kaut ko, par ko bija sajūta, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgs, bet tad izrādījās, ka teritorijā kāds ir, un tā kā telpā bija ieslēgta gaisma, bija skaidrs, ka mūs atradīs. atnāca sarga vai kas nu viņš bija, es tupēju aiz durvīm, kuras pa vidu bija stikla un cerēju, ka varbūt pustumsā (jo gaismu bijam jau nodzēsušas) viņš mani nepamanīs, bet tad izrādījās, ka viņš ir akls. un tomēr viņš nojauta, ka kāds tur ir, un uz labu laimi šāva riņķī apkārt ar kaut kādu ieroci, kas šāva naglas vai ko tādu. tad vuņš devās prom un es turoināju meklēt papīrus tumsā, bet diemžēl bija vēl kaut kādas sievietes, viena no kurām, braucot garām ar mašīnu, laikam mūs pamanīja, tad nācās bēgt. visa tā ēka bija diezgan labirintīga, un bēgu es viena pati, mani centās noķert divas sievietes, viena mēģināja apskriet pa gaiteņiem tā, lai apdzītu mani un izskrietu no priekšpuses, bet es biju viltīgāka un izlīdu pa logu, un aizbēgu pa zaļām pļavām ar basām kājām

vai nu pirms, vai nu pēc tam es biju ļoti prasmīgs cīnītājs kaut kādā tumšā un briesmīgā vietā, kur lecu pāri milzu aizai, ko norobežo ļoti asu kaulu tāds kā žogs un uguns liesmu siena, es biju ļoti drosmīgs un spēcīgs, un uzvarēju visas cīņas

tikko, vadājot suni, pār mani nāca atklāsme - modeles izskatās pēc ēnām

vēl - biju aizmirsusi durvju karti, jo ārā tik silts, ka mēteli atstāju mājās, un karte jau kādu laiku vairs nav piekārta atslēgām, jo nevaru nevienā kancelejas preču veikalā atrast tādu vajadzigo plastmasas cilpiņu ar pogu. tā nu durvju karte palika mēteļa kabatā. nu lūk, bet, par laimi, pirmkārt, es šo aizmirsumu nepamanīju visu pastaigas laiku un tas man nesabojāja prieku vazāties apkārt pa saulīti un gandrīz plaukstošu krūmu ieskautām taciņām, otrkārt, kad biju šo iztrūkumu pamanījusi un mēģināju izdomāt, vai labāk zvanīt uz kādu svešu dzīvokli un skaidrot savu bēdu, vai arī gaidīt, kamēr kāds kaimiņš nāk iekšā, ieraudzīju, ka tieši viena kaimiņiene ar bērnu ratiņiem stumjas augšā pie durvīm, tad nu mēs ar suni metāmies naskā riksītī pāri zālājam, garām tantiņai, kas ar saviem suņiem sēdēja uz nesen nozāģētā koka (šņuk) stumbra, un paspējām tieši laikā, lai vēl drusciņ durvis paturētu un tā. taisnība bija tam mazajam zelta dieviņam, ai em verī rakī.

tagad man atkal gribas nosnausties, lai gan vienreiz to šodien kopš rīta pamošanās esmu jau darījusi. sāk likties, ka būtu forši būt zīdainim, jo tad šitāda daudzmiega vēlme būtu ne tikai normāla, bet pat slavējama.