tikko, vadājot suni, pār mani nāca atklāsme - modeles izskatās pēc ēnām

vēl - biju aizmirsusi durvju karti, jo ārā tik silts, ka mēteli atstāju mājās, un karte jau kādu laiku vairs nav piekārta atslēgām, jo nevaru nevienā kancelejas preču veikalā atrast tādu vajadzigo plastmasas cilpiņu ar pogu. tā nu durvju karte palika mēteļa kabatā. nu lūk, bet, par laimi, pirmkārt, es šo aizmirsumu nepamanīju visu pastaigas laiku un tas man nesabojāja prieku vazāties apkārt pa saulīti un gandrīz plaukstošu krūmu ieskautām taciņām, otrkārt, kad biju šo iztrūkumu pamanījusi un mēģināju izdomāt, vai labāk zvanīt uz kādu svešu dzīvokli un skaidrot savu bēdu, vai arī gaidīt, kamēr kāds kaimiņš nāk iekšā, ieraudzīju, ka tieši viena kaimiņiene ar bērnu ratiņiem stumjas augšā pie durvīm, tad nu mēs ar suni metāmies naskā riksītī pāri zālājam, garām tantiņai, kas ar saviem suņiem sēdēja uz nesen nozāģētā koka (šņuk) stumbra, un paspējām tieši laikā, lai vēl drusciņ durvis paturētu un tā. taisnība bija tam mazajam zelta dieviņam, ai em verī rakī.

tagad man atkal gribas nosnausties, lai gan vienreiz to šodien kopš rīta pamošanās esmu jau darījusi. sāk likties, ka būtu forši būt zīdainim, jo tad šitāda daudzmiega vēlme būtu ne tikai normāla, bet pat slavējama.