šodiena, sākot ar pēcpusdienu, kad man vairs nebija nelabi visos iespējamajos veidos, bija diezgan lielā mērā perfektā diena. pikniks saulainā parkā ar brīnišķīgām, brīnišķīgām lēdijām, badmintons un dažādu veidu "mājas porno", pastaiga pa supersmalku rajonu ar milzīgām mājām (mansions), kur dzīvo cilvēki, kam ir pašiem savi sulaiņi, bildēšana un bildēšanās, skats no tilta uz naksnīgo pilsētu, tad lieliskas vakariņas (krāsnī cepti mazmazītiņie jaunie kartupelīši un viegli apcepti brokoļi ar sieru, un bieza, sātīga maltās gaļas mērce), nezināmas izcelsmes filma "vampire boys", kas bija vienkārši satriecoši smieklīga un tad kaķīšu video jūtūbē, un tagad varu ieritināties ritai blakus gultā un justies ļoti, ļoti labi. ja ne pagājusī nakts un skumjas, tad varētu teikt, ka šis ir izdevies par izcilu izbraucienu. bet tā kā no skumjām nekur neaizbēgt, šis tāpat ir brīnumlielisks brauciens, es jūtos laimīga, jā.

šonakt sapņoju, ka iepazīstos ar ļoti gara auguma meiteni ievu un kaut kādu viņas puisi, kuri dzīvo ta ne uz ielas, ta ne pamestā mājā, bet kautkātā, un ļoti daudz lasa grāmatas, nēsā tās apkārt čemodānos un mainās ar cilvēkiem ar grāmatām, un sapņo kādreiz ar saviem bērniem braukt kāpt kalnos. viņai bija grāmata ar nosaukumu "counselling" un kkādiem hieroglifiem, tā ka skaidrs, ka tā rakstīta no kaut kāda tāda austrumu filosofijas viedokļa. man to ārkārtīgi gribējās izlasīt, un es to paņēmu un turēju rooās, bet tad ievai bija kaut jur jādodas vai kas tāds, un kaut kā tā sanāca, ka mēs šķīrāmies un grāmata palika pie manis, viņai nepajautājot atļauju. kad nu es attapos, ka grāmata ir pie manis, tad ļoti satrūkos, jo zināju, ka viņa un tas puisis savas grāmatas vērtē ļoti augstu un varētu uz mani dusmoties, tāpēc gāju viņus meklēt uz kaut kādu dzīvokli, kur viņiem it kā būtu jābūt. protams, ka visas durvis izskatījās vienādas un man nebija ne jausmas, kā lai zina, kuras ir pareizās, tāpēc es vienkārši raustīju visas pēc kārtas, un netīšām nonācu kaut kādā piemiņas pasākumā, kur bija pilns ar universitātes pasniedzējiem, daži kursabiedri, daži svešinieki, un visu citu starpā arī pelnufeja, tērpta tādā ļoti vasarīgā kleitā ar dzelteniem un sārtiem ziediņiem. telpas priekšpusē stāvēja paveca kundzīte sarkanā kostīmā un lasīja no lapiņas kaut kādu uzrunu; kad es ienācu telpā, viņa tieši nosauca dažādu cilvēku vārdus, un kad viņa tos bija nosaukusi, pūlis sāka tā pusčukstus skandēt "un arta, arta, arta", tad kundzīte piemetināja "un arta", bet cilvēki neapklusa, un es redzēju, ka pelnufeja izskatās ļoti priecīga un šūpojas tai skandēšanai līdzi kā mūzikai. uz otru pusi atkal pamanīju valdi muktupāvelu, kurš bija šķietami ļoti piedzēries un aktīvi sarunājās pats ar sevi. jautāju apkārtējiem cilvēkiem, kur es varētu atrast vajadzīgo ievu, skaidrojot, ka man vajag no viņas grāmatu, un viena no kursabiedrenēm, kas tur bija, ieva romanovska tā pūcīgi man teica, ka viņas ar to ievu esot apmainījušās grāmatām, bet tā ieva viņai neesot atdevusi viņējo, uz ko es atbildēju, ka tā varētu būt, jo viņa grāmatas aizmaina tālāk. atceros, ka aiz manis tai pasākumā sēdēja arī zane linde un es kaut ko viņai jautāju, bet neatceros, kas tieši tas bija.
sapratusi, ka šeit man laikam veiksme ar ievas atrašanu nespīd, devos tālāk ārā, tur nez kāpēc bija nevis gaitenis, bet sniegots lauks, pa kuru blandījās arī muktupāvels, pie sevis pārmaiņus murminādams, skaļi runādams un ķiķinādams, un es kaut kā nonācu kādas augstceltnes augšējā stāvā, telpā, kurai bija viena stikla siena ar skatu uz kaut kādu upi vai ezeru.

es skatos pa to logu un redzu, ka notiek kaut kas jocīgs - virs tās ūdenstilpnes lidinās helikopters, pie kura piesieta automašīna, te pēkšņi tā mašīna tiek iešūpota un palaista vaļā vēl gaisā esot, un strauji lido tieši uz loga pusi. es samulsusi stāvu un skatos, un nesaprotu, kāpēc viņa nekrīt lejā ezerā un kas vispār notiek, tad mašīna izsit stiklu, un notriec mani, lai gan es tā kā mazlietiņ cenšos pamukt malā. neesmu ļoti traumēta fiziski, bet ārkārtīgi pārsteigta un apjukusi. kāds no telpā esošajiem ļaudīm pieskrien man klāt un jautā, vai man viss kārtībā, un tad mēs skatāmies pa logu, kā tie paši ļaudis, kas ielidināja auto logā, met uz tā ezera citu mašīnu, šoreiz vienkārši palaižot vaļā un nometot uz ūdenstilpnes, un es saprotu, ka šādā veidā viņi mēģina tur salauzt ledu. ap ledū ielūzušo auto lēkā/plunčājas pāris cilvēki, divi no tiem acīmredzami mazi bērni.
pēc šī es eju ārā no ēkas, un nogriežos mazā šķērsieliņā, pa kuru man pretī nāk basketbola komanda sarkanos tērpos, nez kāpēc tā ir jauktā komanda, bet tur ir arī ieva (droši vien tāpēc, ka tik gara), un es viņai saku, ka visur izmeklējos, un vai viņa lūdzu nevarētu atļaut man aizņemties to counselling grāmatu, jo mani tikko notrieca pa logu ielidojusi mašīna un es jūtos mazliet traumatizēta, tas man varētu palīdzēt. viņa smaida un piekrīt, un apkampj mani un saka, ka man tā grāmata viņai jāatdod tuvāko nedēļu laikā, bet es, lai gan iepriekš biju izdomājusi, ka jāpalūdz kāds telefonnumurs vai cits veids, kā viņu uzmeklēt, neko nepaprasu, tikai stulbi smaidīdama piekrītu.

vēl man bija otrs sapnis, kurā es vienkārši iepirkos kaut kādā jocīgā makdonaldā :D bet tas, protams, nav ne uz pusi tik interesanti.

kauņas lidostā dabūju visgaršīgāko un sātīgāko saldumu, jādu jebkad esmu redžejusi pārdotu par 60santīmiem - saucās tas "triufelinis pyragaitis", bet būtībā tas bija groziņš, pilns ar trifelīgu šokolādi. apēdu pusi un jūtos ļoti apmierināta. tagad domāju medīt pa LV iki (jo es to nopirku lidostas vietējā iki), bet varu derēt, ka LV tas maksās vismaz latu. Bet man vienalga, es par šitādu būtu ar mieru maksāt pat 1,50ls.