kad es biju maza un ļoti blonda, mamma man teica, ka viņa bērnībā arī esot bijusi blonda, un man tas likās neticami, jo viņas mati tad bija (jo dabiski ir) ļoti tumši brūni, kā manam brālim, kurš nekad nav bijis blonds, pat ne bērnībā
tad viņa man teica, ka manējie arī varētu kļūt tumšāki, un es teicu, ka tā nekad nebūs, un, ja būs, es bēdāšos
tagad es vairs neesmu blonda, bet laiku pa laikam pati sev tā piezīmēju, cik ļoti man patīk mana matu krāsa
kad man bija padsmit gadi, man vairāki cilvēki pilnīgi neatkarīgi viens no otra pajautāja, vai mani mati ir krāsoti - tā arī līdz šim brīdim neesmu varējusi saprast, kāpēc tāds jautājums
lai gan ne īsti blonda, es joprojām esmu gaišmataina
pēc kaut kāda tur matukrāsu klasifikatora jau pasen mana māsīca friziere noteica manu matu krāsu kā "gaiši blondi-bēši", un es nekad neesmu izpratusi šī nosaukuma jēgu, tas neko nepasaka par maniem matiem
šovakar skatījos spogulī un sapratu, kas ir galvenais, kas man tai krāsā patīk
siltums
blondi mati, jo sevišķi gaiši blondi, tomēr parasti ir ar tādu mazliet aukstu nokrāsu, nu, piemēram, kaut vai baibas mati - skaisti, bet tomēr tāds vēsums viņos, kā gaismas stari starp mākoņiem ziemas dienā
manējie liek man domāt par septembra sauli un nobriedušu labību
(jā, siltu, bet nespožu, nespodru sauli, second rate warmth, ha, tas tagad izklausās gandrīz nomācoši, bet tā nemaz nav, jo septembrī tas ir retāks prieks, nekā vasarā, kad saule ir ikdienas fons)
(lai gan īstenībā labība droši vien ir gaišāka, bet kāda starpība, tās ir manas asociācijas, ko gribu, to jūtu)
protams, es droši vien vienīgā tādas muļķības saskatu, pārējiem vnk skaidri redzams parastais latviešu pelēcīgais, kas man uz galvas
būtu jau smukāk, ja bijuši viņi dzeltenīgāki, tad jau varētu uz kaut kādu medus krāsu pretendēt un būt kā īstena saulīte tumšā dienā, normāla latviešu zeltene, bet arī acis man nav zilas, tā ka ko nu tur daudz
tad viņa man teica, ka manējie arī varētu kļūt tumšāki, un es teicu, ka tā nekad nebūs, un, ja būs, es bēdāšos
tagad es vairs neesmu blonda, bet laiku pa laikam pati sev tā piezīmēju, cik ļoti man patīk mana matu krāsa
kad man bija padsmit gadi, man vairāki cilvēki pilnīgi neatkarīgi viens no otra pajautāja, vai mani mati ir krāsoti - tā arī līdz šim brīdim neesmu varējusi saprast, kāpēc tāds jautājums
lai gan ne īsti blonda, es joprojām esmu gaišmataina
pēc kaut kāda tur matukrāsu klasifikatora jau pasen mana māsīca friziere noteica manu matu krāsu kā "gaiši blondi-bēši", un es nekad neesmu izpratusi šī nosaukuma jēgu, tas neko nepasaka par maniem matiem
šovakar skatījos spogulī un sapratu, kas ir galvenais, kas man tai krāsā patīk
siltums
blondi mati, jo sevišķi gaiši blondi, tomēr parasti ir ar tādu mazliet aukstu nokrāsu, nu, piemēram, kaut vai baibas mati - skaisti, bet tomēr tāds vēsums viņos, kā gaismas stari starp mākoņiem ziemas dienā
manējie liek man domāt par septembra sauli un nobriedušu labību
(jā, siltu, bet nespožu, nespodru sauli, second rate warmth, ha, tas tagad izklausās gandrīz nomācoši, bet tā nemaz nav, jo septembrī tas ir retāks prieks, nekā vasarā, kad saule ir ikdienas fons)
(lai gan īstenībā labība droši vien ir gaišāka, bet kāda starpība, tās ir manas asociācijas, ko gribu, to jūtu)
protams, es droši vien vienīgā tādas muļķības saskatu, pārējiem vnk skaidri redzams parastais latviešu pelēcīgais, kas man uz galvas
būtu jau smukāk, ja bijuši viņi dzeltenīgāki, tad jau varētu uz kaut kādu medus krāsu pretendēt un būt kā īstena saulīte tumšā dienā, normāla latviešu zeltene, bet arī acis man nav zilas, tā ka ko nu tur daudz
piešņauktā salvete | nošķaudīties