Pagāja rudens,
Pagāja ziema arī,
Saule lēni griežas
Uz pavasari

jāpalasa rainis, nu!




"Akmens"

Akmens krūtis
Skrambotas šņirkstēja;
Izlēca uguns,
Atlēca kalts:
„Klints mana māte,
„Kalns mans tēvs,
„Galvu ceļ debešos,
„Zemē rok saknes;
„Pasaules pamali
„Guļ manā klēpī."

Mēs esam akmens.


"II"

Zems un smacīgs līdzi būdai
Ir tas gars, kas būdā mājo:
Sienas melnas nokvēpušas,
Smagi nospiež griestu nasta,
Tvans un dūmi laiski veļas,
Lodziņš izdzisušām acīm
Mirkšķinādams raugās laukā.



"Mans ezers"

Kā saule spīd,
Kā smaršo zāle!
Un mākoņi slīd,
Un miglo tāle.


Gaiss lēni kūst,
Mans ezers spīgo;
Tur viļņi plūst,
Tur laiva līgo.


Bet pašā dzelmē
Guļ mana sirds
Un pukst, - un līmens
Trīs un mirdz.



"Ruda rāva"

Kur priecīgi pļāvēji
Zāli pļāva,
Guļ iezili-sarkana,
Ruda rāva.

Tur zēniņš kā pazudis
Gurdi staigā:
„Tēt, kur tu palieci?"
Vienmēr klaigā.

Ko kliedz? Tēvs nenāks,
Še viņu šāva;
To sedz zili-sarkana.
Ruda rāva.



" *** "

Cik sapņa izmodos, cik darba trokšņa,
Tik sāpes jutu kā no dziļas vāts,
Ko rokā iegrauzusi dzelžu sprādze;
Tik dziņu jutu kā no zemes uguns,
Kas neiedegta deg kopā mūžiem sen.


Es neapjēdzu sevi, kur es? kas es?
Ko sāpes grib, ko pasaule, ko dziņa?
Jo dzina meklēt sevi pasaul?
Un izprast sevi, pasauli un mieru. -
-Es metos septiņšķērpu pasaulē.


Viss nāk un iet, un zūd - un manis nau;
Kur tveru pasauli, tur tās - vairs nau;
Kur liekos mierā, grimst - un turmes nau;
Viss vaidot mainās, visā sāpes rit.
- Vai pašās sāpēs ir tā būtība?


Es sāpju vāti berzu līdz pat nāvei,
Līdz acis melnas metās, lūpas zilas: -
Nau sāpēs būtības! - nau pašā ļaunā,
Nau pašā nāvē! - nāk un iet, un zūd,
Un bālst priekš vientulības mēļā vaiga.


Ļauns, sāpes, nāve, maiņa, pasaule
Tik mutuļveidi tur, kur vārās visums,
Un viens tik ir un bij, un būs, un paliek:
Tā pati meklētāja dziņasdvēsle
Un pati meklējamā aizsaule.


Tās abas lielās būtības ir viena:
Top dvēsle liela - apņemt aizsauli,
Top aizsaule ar dvēsli - prasmē dzīva;
Un, abām plūstot vienā būtībā,
Top laime, miers un gals, un jaunais sākums.

Skan sērās vēja kokle sārtā miglā,
Mirdz rasas vaiņags tāļumā aiz manis,
- Es ritu, projām ritu.

man šonakt sapnī bija sekss ar tarzānu uz kaut kādām redeļu trepēm, no kurām es pēc tam nokritu, viņš apsēdās blakus un teica, ka tagad būtu lieliski šo telpu izīrēt un te vairs nedzīvot, lai saglabātu atmiņu dzīvu

vēlāk izrādījās, ka, kārtojot to telpu, viņš ir salauzis manu riteni un vispār neko nav sakārtojas, visapkārt mētājās mana apakšveļa, kurpes un kaut kāds akvalangs (tas gan nebija mans)

interesanti, ko tarzāns darīja tādā dzīvoklī;man labāk būtu paticis sapnis par seksu džunglos, vismaz redzētu visādus savādus dzīvnieciņus arī