cukursēne
19 March 2012 @ 02:30 am
pizģec, sajūsma un citi zvēri  
sen šitā nav bijis, ka deguns asiņo tā, ka aiz pārpratuma iešņaucu salvetē tādu šļācienu, ka uzreiz visam cauri izsūcas (aiz pārpratuma tādējādi, ka šņaucu, jo liekas, ka vajag, bet izrādās, to sajūtu izraisījušas asintiņas)
bet tā forši un nostaļģiski vispār, atgādina, kā viļņā kaut kādā tur pakalnā kāpu ar ansambli, un kamēr viso priecājas par putniņiem un dabu, es tik mainu salveti pēc salvetes, mēģinot saglabāt pieklājīga cilvēka paskatu un nenoķeskāties ar nekontrolējamajām asinīm; vai kā Liepājas kaut kādu kopmītņu vannasistabā stāvēju padsmit minūtes, tecinādama asinis izlietnē, kamēr atnāca ināra, iebāza man degunā milzīgu vates kluci un noguldīja vienā no nakšņošanastelpas gultām, kurā es zvilnēju ar atgāztu galvu, kamēr tika pārrunāta nākamās dienas uzstāšanās;
bet nav kā agrāk, tagad pat, kamēr te pierakstu, tikmēr jau jūtu, kā pamazām pāriet

šodien arī dažas lieliskas lietas, piemēram, atklāju, ka stockmann var nopirkt wakame jūraszāles uz svaru! iepirku gandrīz puskilo par 4ls, tagad pāris dienas varēšu dzīvot laimīgi. atceros, cik forši iepriekš likās, kad varēja viņas rimi dabūt par diviem latiem un kapeikām tādā sīciņā burciņā, kur bija kādi maksimums 150 grami (uzmanību - es varu kļūdīties ar daudzumu, man laikam ir slikts acumērs (lai gan, cepot visādas lietas, ļoti labi iztieku tieši ar acumēru/glāžmēru), bet nu pēc tā šodien nopirktā izskatījās, ka tais rimiburciņās bija labi ja ceturtā daļa no tā, ko iepirku), tad viņas no piedāvājuma pazuda - pieņemu, ka nebija īpaši liels pieprasījums, jo cik gan daudz ir cilvēku, kas gatavi tērēt divīti, par ko var iepirkt pārtiku veselai nedēļai, lai nopirktu tādu mazu iepakojumu kaut kā koši zaļa un dīvaina. es ļoti bēdājos, kad pazuda, tāpēc tagad esmu tādā liegā ekstāzē, domājot par to, cik viegli tagad būs iegūt daudz jūraszāļu. kā es viņas tagad ēdīšu brokastīs. pats labākais, ka viņās ir daudz joda, kas nozīmē, ka mans tizlais vairogdziedzeris priecāsies.
 
 
cukursēne
19 March 2012 @ 01:58 pm
 
man šausmīgi patīk, kādas jaukas lietas es reizēm izdzirdu/izlasu pārklausoties/pārlasoties

tikko, kamēr pārģērbos pidžamā, lai vārītu melnās lēcas (yum yum yumm, es jau jūtu, kā es pusdienās vnk iekšķīgi eksplodēšu no laimes), fōnā skanēja mumford&sons, viena no tām viņu lēnajām balādīgajām dziesmām, pēkšņi dzirdu, pilnīgi skaidri dzirdu, ka viņš tur dzied

well i guess i'll just snort coke

es spētu tam noticēt, ja izpildītājs būtu valentīns (ahh, still love this song <3 ), bet esmu diezgan pārliecināta, ka to labprāt darītu nevis mumfordpuiši, bet gan mana zemapziņa
 
 
cukursēne
19 March 2012 @ 04:27 pm
prieks  
cīruļputenis!
 
 
cukursēne
19 March 2012 @ 07:03 pm
ceļā  
skrēju pāri stacijas laukumam, vaļējam mētelim plīvojot, man tieši pretī skrēja viens svešs puisis, un man pēkšņi kļuva tik jautri un priecīgi, tad vēl daži cilvēki metās riksītī pakaļ puisim, droši vien lai paspētu uz 23.trolejbusu, kam biju paskrējusi garām, un es jutos tik ļoti vienota ar pilsētu šai mirklī, kā man reti gadās, un tad es arī ieraudzīju, ka pie luksofora stāv tas trolejbuss, uz kuru es pēc saraksta izpētīšanas biju izplānojusi mēģināt pagūt, divās minūtēs aizskrienot no elizabetes ielas pieturas līdz cirkam, un es sapratu, ka paspēšu, un visu atlikušo ceļa gabaliņu smaidīju kā maija saulīte, tad, iekāpusi trolejbusā, nosoļoju pa to vidus eju no pašas aizmugures līdz gandrīz pašai priekšai mazliet aizelsusies, noteikti ar sārtiem vaigiem, mirdzošām acīm un seksīgu, pašpārliecinātu gaitu

tieši šādi mazie mirkļi ir tas, kāpēc man nekad nebūs garlaicīgi dzīvot, visas tās sajūtas un mazie notikumu pavērsieni taču nav un nebūs prognozējami, un galu galā i walk away from (or into) it like a boss, drošiem, platiem soļiem