vakar aizgāju gulēt īsi pēc desmitiem, bijusi tā pa īstam nomodā vispār tikai kādas astoņas stundas, sapņoju par kaut kādu zombiju apokalipsi, kas sākās ar to, ka biju aizgājusi uz Latvian voices koncertu kopā ar ģimeni, bet nez kāpēc uzstājās nevis īstais ansamblis, bet kaut kādas meitenes no lietuvas, kas galīgi nebija tik satriecošas. konfrontējot kaut kādu atbildīgo par to, kāpēc ir šitā un ka es gribu savus 15ls par biļeti atpakaļ, jo, lai gan varbūt nav pavisam briesmīgi, šis priekšnesums nav tas, ko es gribēju, tas cilvēks man paskaidroja, ka pilnīgi visas Latvian voices dalībnieces esot aprecējušās ar režisoriem no kaut kādas vienas zviedru universitātes, un šīs tad esot ansambļa jaunās dalībnieces. pēc šī es saniknota devos no koncerta projām, un tad kopā ar kaut kādu bariņi svešu puišu uz kaut kādu ļoti greznu ēku, kurā mums bija jāiekļūst. kaut kā tā sanāca, ka visi, kas tur ieiet,kļūst par zombijiem vai tamlīdzīgi,bet nebija īsti skaidrs, vai tas ir tik vienkārši. ārā paliku es ar vienu puisi, pārējie iegāja iekšā un pēc mirkļa iznāca ārā, un nebija zombiji, tad viņi devās iekšā pa īstam, un nekad vairs neatgriezās. es tikmēr ilgi gaidīju ārā kopā ar to vienu puisi, kurš mazliet izskatījās pēc matīsa baušķenieka, tad mēs jau bijām iekšā, un viņš bija kļuvis par zombiju vai kaut kādu citu iemeslu dēļ, vicinādams rokas, metās man virsū, un es viņu nodūru ar dakšiņu, atkārtoti durot kaklā un vēderā. tad es viena pati meklēju izeju no tās mājas, pa ceļam novācot vēl dažus uzbrucējus ar galīgi nepiemērotām lietām (nu tur, sadauzot kādam galvaskausu ar nelielu marmora statueti vai atkal izmantojot dakšiņu), līdz kamēr kaut kāda sievietē atsacījās mirt/tikt pienācīgi neitralizēta, viņa vilkās pa zemi kā tāda čūska un sekoja man, līdz es sadauzīju viņas mugurkaulu tādā putrā, ka viņa vairs nevarēja pakustēties.

vēlāk es gāju uz kaut kādu angļu valodas nodarbību tikpat greznā ēkā, tikai tā bija diezgan tukša un tumša, kopā ar kādām četrām meitenēm tiku nosēdināta pie tāda kā kolonādes čilipicas galdiņa, un mums bija jāsalīdzina mājasdarba atbildes, bet bija tik tumšs, ka neko nevarēja salasīt.

es katru dienu izdomāju, ka nu gan es izdarīšu kaut kādu cienījamu apjomu bakalaura darbam, uzrakstīšu to un šito, sameklēšu kaut ko relevantu, ko izlasīt, aizsūtīšu ēpastu darba vadītājai, bet tas viss vienmēr beidzas ar kaut ko citu. dažreiz lasu kaut ko citu. visbiežāk es vienkārši aizmiegu. varbūt man ir tāda atkarība no miega kā citiem no narkōtikām.
manas koncentrēšanās spējas ir kā zelta zivtiņai. es jūtos nožēlojami. man kauns.
šitik traki vēl nekad nav bijis, lai gan pamazām jau esmu līdz šim izaugusi, arvien mazāk darbaspēju, arien vairāk skumju un apātijas.

un man nav pat attaisnojuma, ka "esmu iemīlējusies" vai "darbs traucē mācībām" vai "jebkāds cits sakarīgs pamatojums". manas smadzenes vienkārši ir salūzušas, haha.


lūk, tagad visi to zina.

izmisīgi cenšoties nepamest šķietami pilnīgi izgāzušos datubāzu ķemmēšanas mēģinājumus, es tikko atklāju, ka man no kaut kādas supersenas ballītes ir saglabājies diezgan daudz geisha konfekšu - ņēmu no palodzes kastīti pilnīgā pārliecībā, ka tā būs tukša; tad sajutu, ka tā ir neparasti smaga un nevarēju saprast, kādus atkritumus varētu tur būt sabērusi, līdz, ieskatoties iekšā, atklāju, ka smagums ir konfektes

laikam atalgojums par cenšanos