pēdējā laikā arvien lielāka ir inerces darbība uz mani, tas, par ko es kādreiz rakstīju sakarā ar to, ka negribu ne iet gulēt, ne celties, ja es guļu, tad gribu to turpināt, ja esmu nomodā - tāpat. nu, lūk, tagad man arī negribas nekur iet, kad esmu mājās, negribas iet ārā, kad esmu ārā, negribas iet iekšā, kad esmu pie vecākiem, negribas iet ne ārā, ne uz mājām. jāatzīst, tagad es saprotu puiku bērnudārzā, tādu jānīti, kurš katru dienu vismaz divreiz raudāja - kad viņu atveda uz bērnudārzu, viņš raudāja, jo negribēja palikt, savukārt tad, kad viņam atnāca pakaļ, viņš atkal raudāja, jo negribēja iet projām. es gan par to pagaidām neraudu un gan jau arī neraudātu, un es saprotu, ka tas inertums nozīmē ne tikai to, ka pārmaiņas kaut kādā mērā apgrūtina, bet gan daudz vairāk to, ka man vienkārši ir gana labi tur, kur esmu, lai kur arī tas nebūtu (nu, varbūt ar zināmiem izņēmumiem, piemēram, svešinieku balles)

tā ka ne tikai nogurums un skumjas, arī slinks mierīgums, iespējams, manas smadzenes vienkārši kļūst lēnākas un lēnākas, un lēnākas

man šobrīd gribētos tā tikai drusciņ parunāties, es pat īsti nezinu, ar ko; ar kādu, kas šo saprot

pastāstīt, kā es gāju pa ielu, un man uznāca maza, bet ārkārtīgi spēcīga iedvesma, apmēram kā priežu pavasara dzinumu smarža
un cik ļoti es ceru, ka tuvākajā laikā izdosies pabeigt, jo tas, kas tur no ielas atnāca man līdzi mājās, tas jūtas tik daudzsološi, tas jūtas kā klusām pačukstēts solījums man, tāds mazs un līdz galam nesadzirdēts, bet tāds, kam nevar nenoticēt, pat ja nezini, kas tad tas ir, kam tu tici

man arī ļoti gribas sačukstēties, es nemaz neatceros, kad pēdējo reizi esmu ar kādu runājusi čukstus
tā kā runā, piemēram, gultā ar kādu, kas guļ blakus, kad kaut kur tuvumā ir vēl citi, kurus negribas pamodināt

atceros pēdējās pāris reizes, kad kāds man te ir gulējis blakus, cik gan dažādi, bet vienmēr ar atsevišķām segām, viss kā pienākas
neatceros pēdējo reizi, kad būtu gulējusi ar kādu apkampusies
iespējams, vasarā, laivu braucienā tā pa pusei, un tas jau diez vai skaitās

cik savādi plūst domas, re kā no "mākslinieciskiem prātojumiem" var nonākt līdz kaut kam tik ārkārtīgi pragmatiskam

tas, ka es uz ielām "antikvariāts" vietā konstanti lasu "antikrists", man jau liekas gluži normāli.