pēdējā laikā arvien lielāka ir inerces darbība uz mani, tas, par ko es kādreiz rakstīju sakarā ar to, ka negribu ne iet gulēt, ne celties, ja es guļu, tad gribu to turpināt, ja esmu nomodā - tāpat. nu, lūk, tagad man arī negribas nekur iet, kad esmu mājās, negribas iet ārā, kad esmu ārā, negribas iet iekšā, kad esmu pie vecākiem, negribas iet ne ārā, ne uz mājām. jāatzīst, tagad es saprotu puiku bērnudārzā, tādu jānīti, kurš katru dienu vismaz divreiz raudāja - kad viņu atveda uz bērnudārzu, viņš raudāja, jo negribēja palikt, savukārt tad, kad viņam atnāca pakaļ, viņš atkal raudāja, jo negribēja iet projām. es gan par to pagaidām neraudu un gan jau arī neraudātu, un es saprotu, ka tas inertums nozīmē ne tikai to, ka pārmaiņas kaut kādā mērā apgrūtina, bet gan daudz vairāk to, ka man vienkārši ir gana labi tur, kur esmu, lai kur arī tas nebūtu (nu, varbūt ar zināmiem izņēmumiem, piemēram, svešinieku balles)

tā ka ne tikai nogurums un skumjas, arī slinks mierīgums, iespējams, manas smadzenes vienkārši kļūst lēnākas un lēnākas, un lēnākas