es jūtos apātiska

sēžu vecāku mājās brāļa gultā, lasīdama idiōtu, lai justos kā dzīvs cilvēks, vienkārši lai kaut ko darītu;
ieslēgta televizōra skaņas, mamma, kas nāk atrādīt kārtējās no jauna iepirktās drēbes, klepojošs tētis, brāļa peles klikšķi, kamēr viņš izcīna milzīgas kaujas gredzenu pavēlnieka pasaulē, klausos visu šo un gandrīz jūtos tā, it kā es kaut ko pati darītu, it kā es te patiešām būtu, un tad, kad es aizmiegu un pēc kāda brīža pusmiegā jūtu, ka mamma atnāk savilkt brāļa pledu man augstāk tā, lai tas apsedz ne tikai kājas, bet aizstiepjas līdz pleciem, man atkal gribas raudāt

pēdējā laikā bieži vien tā īsti neizprotu savas attiecības ar pasauli

es arī saprotu patiesībā, kāpēc man tik ļoti gribas vienkārši te tā sēdēt, te ir ģimene, cilvēki, ar kuriem man nav jāiepazīstas, tā ir unconditional pazīšanās, kas jau eksistē, par kuru man nekad nav jātrīc mājās zem segas domājot, ka nav taču vērts censties, ja vienmēr no rīta nevarēšu saprast, kā ir sanācis, kas ir sanācis, kāpēc ir sanācis un vai es vispār kaut ko no dzīves gribu

varētu pabeigt bakalaurus un tad iet padzīvot kādā klosterī kādu laiku, lai nostabilizētu to mieru, kurš manī ir, bet par kuru tik viegli reizēm aizmirstu un pazaudēju to sajūtu
es tikai nezinu, vai ir kāds tāds, kur ņem neticīgos
varbūt pie budistiem varētu, bet tur jau laikam sievietes neņem lielākoties, ja nu vienīgi ķīnā, bet tur laikam tikai jaunavas; tagad šai sakarā tā aizdomājos, vai sieviete, kura ir lietojusi vibratōru ir vai nav jaunava, nu, ja nav saskārusies ar īstu dzimumlocekli

bet laikam jau tas vienkārši ir jautājums par to, vai mēs atzīstam, ka lietot vibratōru=sekss ar ierīci vai arī nē

Poll #18857 kategōrijas
Open to: All, results viewable to: All

vai sieviete, kura nav nodarbojusies ar intercourse, bet ir lietojusi vibratōru, varētu tikt uzskatīta par jaunavību zaudējušu?

paliku pa nakti pie brāļa gultā, naktī viņš vairākkārt uzgāzās ar seju man uz pleca, bet nepamodās - es gan pamodos
sapņoju daudz ko,vienā no sapņiem mēs ar brāli un vēl veselu baru bērnu tikām nosūtīti pie kaut kādas vecas tantes, kura mums lika skaidrot savus radu rakstus. brālis sapnī bija maziņš, tāds, kāds viņš bija, kad viņam bija kādi trīs līdz seši gadi, tāpēc par mums skaidroju es, bet visu laiku putrojos un nezināju nevienu gadskaitli

tas, par ko es tajā sapnī putrojos, bija vectētiņš no tēta puses, par ko es reiz jau mazliet rakstīju - sapnī es pieņēmu, ka kaut kādā veidā par mūsu radinieku uzskatāms arī babiņas pirmais vīrs, jānis čikuts, bet tad apjuku, jo nesapratu, kā šo radniecību nosaukt

tagad nomodā man šķiet, ka tā ir tāda 'stāstu radniecība',jo es bieži dzirdēju stāstus par viņu. lai gan laikam ne tik bieži,kā par manu īsto vectētiņu.

atceros arī stāstījumus par to, kā babiņa taisījās precēties un tad caur "pazīstamām tantiņām" tika meklēti atbilstoši kandidāti, kas tad brauca uz viņas mājām. un viens no skaistākajiem un saldsērīgākajiem stāstiem no šīs grupas ir stāsts par vienu no pirmajiem šitādiem preciniekiem, kas braucis - vēl pirms tam pēc dažiem noraidītiem kandidātiem babiņa bija izdomājusi, ka tomēr ir drusku par jaunu, gribas vēl padzīvot tēva mājās - viņai tad bija astoņpadsmit - un tā arī vecākiem pateikusi,lai šo precināšanu drusku atliek. bet pirms vēl ziņa bija izplatīta, sētā iebraucis vēl viens precinieks. un kāds skaistulis esot bijis - blonds ar zilām acīm, stalts un vispār visos veidos lielisks. kaut ko parunājušies, izrādījies, ka esot arī pieklājīgs un skolots, vienvārdsakot, gandrīz jau būtu tā kā ņemams par spīti visai iepriekšējai idejai, ka vēl jāpagaida, bet tad izrādījies,ka viņš dzīvo kaut kur ellē ratā tālu, tik tālu, ka pie vecākiem paciemoties atbraukt būtu neiespējami. un man vēl tagad ausīs skan tieši tā izteiksme,kā viņa stāstīja, kā vecāki atteikuši, viņš braucis prom un "es tur stāvēju starp ābelītēm un skatījos, kā putekļi vien nokūp, ka viņš aizbrauc, un tāds žēlums,tāds žēlums mani pārņēma"