tas, par ko es tajā sapnī putrojos, bija vectētiņš no tēta puses, par ko es reiz jau mazliet rakstīju - sapnī es pieņēmu, ka kaut kādā veidā par mūsu radinieku uzskatāms arī babiņas pirmais vīrs, jānis čikuts, bet tad apjuku, jo nesapratu, kā šo radniecību nosaukt

tagad nomodā man šķiet, ka tā ir tāda 'stāstu radniecība',jo es bieži dzirdēju stāstus par viņu. lai gan laikam ne tik bieži,kā par manu īsto vectētiņu.

atceros arī stāstījumus par to, kā babiņa taisījās precēties un tad caur "pazīstamām tantiņām" tika meklēti atbilstoši kandidāti, kas tad brauca uz viņas mājām. un viens no skaistākajiem un saldsērīgākajiem stāstiem no šīs grupas ir stāsts par vienu no pirmajiem šitādiem preciniekiem, kas braucis - vēl pirms tam pēc dažiem noraidītiem kandidātiem babiņa bija izdomājusi, ka tomēr ir drusku par jaunu, gribas vēl padzīvot tēva mājās - viņai tad bija astoņpadsmit - un tā arī vecākiem pateikusi,lai šo precināšanu drusku atliek. bet pirms vēl ziņa bija izplatīta, sētā iebraucis vēl viens precinieks. un kāds skaistulis esot bijis - blonds ar zilām acīm, stalts un vispār visos veidos lielisks. kaut ko parunājušies, izrādījies, ka esot arī pieklājīgs un skolots, vienvārdsakot, gandrīz jau būtu tā kā ņemams par spīti visai iepriekšējai idejai, ka vēl jāpagaida, bet tad izrādījies,ka viņš dzīvo kaut kur ellē ratā tālu, tik tālu, ka pie vecākiem paciemoties atbraukt būtu neiespējami. un man vēl tagad ausīs skan tieši tā izteiksme,kā viņa stāstīja, kā vecāki atteikuši, viņš braucis prom un "es tur stāvēju starp ābelītēm un skatījos, kā putekļi vien nokūp, ka viņš aizbrauc, un tāds žēlums,tāds žēlums mani pārņēma"