aizgāju gulēt četros pēcpusdienā, kad biju atgriezusies no kinō ar brāli, kur vēlējos novērst savas domas no bullying, tur redzējām the rum diary un pirms tam - the girl with the dragon tattoo treileri, un man pilnā nopietnībā pēkšņi sagribējās izlasīt to grāmatu. atceros, tad, kad viņu visur reklamēja un visa pasaule bija sajūsmā, nodomāju, ka tas ir kārtējais denbraunīgais ražojums vai arī kaut kāda stulba mīlas grāmata, un nemaz neinteresējos, bet pamazām sāk izskatīties, ka varētu būt tāpat kā ar hariju poteru, kuru sākumā ignorēju, jo jau savos desmit gados biju pārliecināta, ka, ja kaut ko ir gatavi lasīt neskaitāmi bērni, tas nevar būt labs (un no pieredzes ar skolasbiedriem bija skaidrs, ka normālie bērni nav kā es un nelasa daudz un ātri, viņiem vispār nepatīk lasīt neko, kas ir biezāks par 20 lpp un sarežģītāks par dambō piedzīvojumiem(kad man bija astoņi gadi es jau biju izlasījusi dramatisko sallijas salminenes romānu katrīna, kurā ir izvarošanas mēģinājumi un bērnu nāve, kas it kā galīgi nav bērnam piemērota grāmata, toties man ļoti patika, kā arī aktīvi kopā ar babiņu lasīju tādu sēriju 'emīlija no jauna mēness', kas gan nav nekas tik dramatisks vai tik ārprātīgi kvalitatīvs, bet arī ne gluži your average child reader's interest)(starp citu, tur tajā grāmatā bija emīlijas bērnības vēstules mirušajam tēvam, kurās, protams, bija gramatikas kļūdas, lai parādītu, ka viņa ir dumjš bērns, bet es, būdama dumjš bērns, mēdzu šīs kļūdas labot :D)). bet tad elīna man pastāstīja, ka harijs poters ir lieliska grāmata, un viņai es uzticējos, viņa man mēģināja atstāstīt arī sižetu, bet izvēlējās ļoti nepareizos uzsvarus, un man šķita, ka tā grāmata nu gan ir kaut kāda drusku ārprātīga, bet tad man tētis atnesa šo grāmatu mājās, aizņēmies no savas kolēģes, un es sāku to lasīt ap astoņiem vakarā (jo tad tētis nāca mājās), un ap gulētejamo laiku pirms vienpadsmitiem viņiem vajadzēja to grāmatu man ar varu atņemt, lai aizdzītu mani gulēt. tā ka jāmeklē rokā meitene ar pūķa tetovējumu, laikam.

pamodos pa īstam tā apmēram pirms pusstundas, biju nosapņojusi visādus brīnumus, piemēram, ka es esmu aizsūtīta uz kaut kādu nometni, kur tāda veca, sagrabējusi tante māca meitenēm manieres, un tur bija jādara visādas stulbības, piemēram, ātri jāēd garneles ar svaigiem šampinjōniem un salātiem, un mums draudēja, ka, ja neapēdīsim visu, mums atņems garumzīmes. vēl bija jāvelk kaut kādi apģērbi, jāstaigā konkrētā veidā, jāēd kaut kādas pankūkas ar bekōnu pa vidu, un jāiet uz sporta nodarbībām, priekš kurām visām meitenēm bija iedoti tādi neglīti, brūni sportatērpi, tikai man ne. kamēr uz to gājām, zvanīju mammai un teicu, ka šī vieta ir slima, jo man te liek ēst tik daudz, ka man jau ir nelabi, un tās ir bijušas vēl tikai brokastis! es arī teicu, ka viņai man jāatved sportatērps vai nauda tādam. vēl šajā sapnī es viena pārbaudījuma laikā konfrontēju to veco sievieti, jo viņa bija tāda ļoti valdonīga un man vnk besīja, es viņai teicu, ka es maksāju par šo nometni un tas ir pakalpojums, kuru viņa sniedz man, tā ka lai pārāk neaizraujas ar savām riebeklībām, vai arī es prasīšu naudu atpakaļ un braukšu prom. viņa aiz dusmām kūpēja (metafõriski, diemžēl :D) bet neko ļoti nevarēja iebilst.

vēl man bija sapnis, kurā evija precējās, tikai tur bija kaut kādi sarežģījumi ar organizatōrisko daļu, jo kaut kādi cilvēki bija sadalījušies pa vairākiem ķermeņiem (vai arī apmanījušies ķermeņiem? nezinu), atceros, ka viens no afflicted cilvēkiem bija baiba, un es šausmīgi uztraucos.

domāju, ka tagad jāpadara kaut kas saprātīgs.

man ir prieks, ka visa pasaule ir mani radi, jo mēs visi ķīmiski esam tādi paši, tas pats genōma sastāvs, tie paši pužļa gabaliņi, tikai katram citādākā secībā un daudzumā

tas ir skaisti, ja par to padomā, mani kaķi ir man ļoti, ļoti, ļoti attāls gandrīz brālītis un māsiņa, un pat visi kaut kādi koki uz ielām un zāles stiebriņi dziļi iekšā ir savējie

ak, kā es mīlu dzīvi, patiešām, es nespēju pārstāt brīnīties, ka vienmēr var atrast kaut ko tādu, pie kā pieķerties, tas, protams, nemaina faktu, ka ikdienas rūpes liedz to nepārtraukti paturēt apziņas virspusē, bet varbūt tā pat ir labāk, jo tad man katru reizi ir PĀRSTEIGUMS! un vispār, es varētu būt tieši tikpat entuziastisks biolōgs kā es gandrīz esmu (pamazām topu) antropolōgs, tikpat entuziastisks ļoti daudz kas, jo pasaule vienkārši ir pilna brīnumu, dažreiz man gribas iet pa ielu un skaļi kliegt AK KUNGS, CIK VISS IR PĀRSTEIDZOŠI, BRĪNIŠĶĪGI, PASKATIETIES!

jā, lai vai cik tālu mēs nebūtu, mums visiem ir vismaz kaut kas kopīgs, ha!

patiesībā pavadīt jauno gadu pilnīgi vienai mājās ar skolas lietām vai ko tamlīdzīgu jūtas kā patiesi vilinošs plāns, bet tad es atceros to ticējumu, ka tā, kā gads iesāksies, tā arī viss paies, un kļūst mazliet baisi no šādiem future prospects. tas nozīmētu, ka nekas īpaši nemainītos.

then again, tajā vienā gadā, kurā tieši precīzi pusnaktī es nodarbojos ar seksu, man pēc tam nebija visu gadu diez ko diži vairāk seksa kā citos, tāpat jau vien bija kā vienmēr (vismaz man tā liekas), tā ka ej nu sazin, cik tur patiesības.

"What really knocks me out is a book that, when you’re all done reading it, you wish the author that wrote it was a terrific friend of yours and you could call him up on the phone whenever you felt like it."

—J.D. Salinger, The Catcher in the Rye