man ir prieks, ka visa pasaule ir mani radi, jo mēs visi ķīmiski esam tādi paši, tas pats genōma sastāvs, tie paši pužļa gabaliņi, tikai katram citādākā secībā un daudzumā

tas ir skaisti, ja par to padomā, mani kaķi ir man ļoti, ļoti, ļoti attāls gandrīz brālītis un māsiņa, un pat visi kaut kādi koki uz ielām un zāles stiebriņi dziļi iekšā ir savējie

ak, kā es mīlu dzīvi, patiešām, es nespēju pārstāt brīnīties, ka vienmēr var atrast kaut ko tādu, pie kā pieķerties, tas, protams, nemaina faktu, ka ikdienas rūpes liedz to nepārtraukti paturēt apziņas virspusē, bet varbūt tā pat ir labāk, jo tad man katru reizi ir PĀRSTEIGUMS! un vispār, es varētu būt tieši tikpat entuziastisks biolōgs kā es gandrīz esmu (pamazām topu) antropolōgs, tikpat entuziastisks ļoti daudz kas, jo pasaule vienkārši ir pilna brīnumu, dažreiz man gribas iet pa ielu un skaļi kliegt AK KUNGS, CIK VISS IR PĀRSTEIDZOŠI, BRĪNIŠĶĪGI, PASKATIETIES!

jā, lai vai cik tālu mēs nebūtu, mums visiem ir vismaz kaut kas kopīgs, ha!