*histēriski smiekliņi*

bet vispār es tagad pārlasu beidzot tās savas lauka piezīmes, tur jau visādas gudras domas iekšā, varbūt nekas daudz nebūs pat jādomā vairs, tikai jāsakompilē prātīga atskaite (ko es teorētiski daru jau visu nedēļu)

mierinu sevi ar faktu (kas ir puslīdz patiess), ka es lēni domāju (tb, daudz apgremoju datus), bet ātri rakstu

šonakt vispār bija ļoti episks sapnis, man bija paredzētas kāzas, un valdis muktupāvels man no kaut kādiem rentgeniem diagnosticēja vēzi divās vietās - kreisajā krūtī (varu derēt, tikai tāpēc, ka tur dziļumā apakšā tā sāpe) un labajā kājā zem ceļgala (jā, es zinu, ka tas tā nestrādā). galvenais, ka viņam pietika ar to rentgenu un viss bija skaidrs. tā nu es pieņēmu, ka tagad nu viss, jāmirst nost. braucu kaut kādā sabiedriskajā transportā tajā savā kāzu kleitā precēties, turpat tai tranportā kaut kāda sieviete man rādīja interaktīvu LV karti, un tādējādi mācīja, kas man tajās kāzās būs jāsaka. es visu laiku jutos šausmīgi nokaunējusies, iespējams tāpēc, ka manu līgavaini sauca edvarts, eduards vai edvards un man likās, ka visi tajā transportā domā, ka es esmu traka un apsēsta ar twilight. kāzas gatavojās kaut kur rīgas nomalē uz kaut kāda kalna, es zināju, ka mans līgavainis man kā kāzu dāvanu gatavo kaut kādas ragavas (ko viņš pats gan sauca par sniegadēļu tandēmu), uz kurām stāvot un braucot lejā no tā kalna mums arī būs jāprecas. izkāpu no transporta, satiku matīsu pelēkā uzvalkā ar pavisam izspūrušu bārdu, un viņš man iedeva šausmīgi garšīgu pīrāgbulku, kā aizlocīto picu tikai kantainu. tad šito ēzdama satiku to līgavaini, un sarunā tā neuzkrītoši iepinu faktu, ka es tikko uzzināju, ka man ir vēzis, apmēram kā, jā, es arī uztraucos par tām kāzām, es tevi ļoti mīlu, man ir vēzis un es nomiršu, kur mums tagad tālāk jādodas kāzu ietvaros? tad viņš palika ļoti bēdīgs (starp citu, interesanti un jocīgu, ka mans līgavainis edvarts/eduards/edvards izskatījās mazliet līdzīgs iļjam krūmiņam XD) un gandrīz sāka raudāt, un tad man arī tā pārliecība, ka tas taču ir ok, ka es drīz nomiršu, tā kā drusku sašķobījās, un es sāku tam līgavainim skaidrot, ka tā lieta kājā varētu būt vienkārši kaut kāds sarētojums, jo man tur bijušas traumas, un tad jau to krūti varbūt var izoperēt, ka jāaiziet vēlreiz pie muktupāvela vai arī pie īsta onkolōga un jāpalūdz, lai viņš actually paņem šūnu paraugus. un tad laikam kāds no viesiem sāka stāstīt, kā pa ceļam nākot pa ģertrūdes ielu ir redzējis tādu laikam fotōstudiju vai modes salōnu golden, kas izskatījusies interesanta un ko vajadzētu iečekot, un es šausmīgi sasmējos, jo tas cilvēks bija kaut kāds totāls homofōbs

tad man šķiet es pamodos

kad es biju maza un jautāju mammai, kāpēc mani sauc par Leldi, viņa man pastāstīja, ka es, kad piedzimu, biju nereāli vārga un tizla, pēc ārstu aprēķiniem sanāca arī, ka esmu piedzimusi arī par ātru (bet mamma apgalvoja, ka tā nav taisnība, jo viņi vienkārši neko nesaprotot un nepareizi rēķinājuši), lai nu būtu kā būdams, kaut kādu pirmo gandrīz mēnesi es pavadīju inkubatōrā, pirmo reizi mana māte mani turēja rokās apmēram divas nedēļas pēc manas piedzimšanas, 16.janvārī - mamma stāstīja, kā esot stāvējusi un skatījusies uz mani aiz stikla un raudājusi, un kad daktere atnākusi viņu lamāt, ko viņa te lieki izrāda emōcijas un riskē sabojāt pienu, mamma godīgi pateikusi, ka viņai ir dzimšanas diena un viņa nav ne reizi dabūjusi paturēt rokās savu bērnu, un viņai ir bail, ka es tā arī nomiršu. tad pat skarbajai dakterei aptecējusies sirds, mani iedevuši mammai uz brīdi, un tad arī mana veselība sākusi pamazām salaboties, mamma dabūjusi beidzot mani arī barot ar krūti, nevis atslaukt pudelītē, un pēc vēl pāris nedēļām mēs esot beidzot devušās mājās. nu lūk, un kaut kur tam visam pa vidu viņi nosaukuši mani par Leldi - gan mazlietiņ tāpēc, ka savulaik gaidību laikā esot kopā ar tēti izšķirstījuši jau gandrīz visu kalendāru un nekas it kā nav licies gana labs, un tad jau uz kalendāra beigām vairs tik liela tā izvēle nav, gan arī Raiņa lugas dēļ - Lelde nomirst un atgriežas: viņi cerējuši, ka tas vārds nostrādās un es izdzīvošu. viena vai otra iemesla dēļ es patiešām nenomiru un joprojām esmu te.
bet, kad es pirmo reizi izlasīju "spēlēju, dancoju!" , kas tad ir tas lielais iemesls, kāpēc mani sauc tā, kā mani sauc, es, goda vārds, biju sašutusi. es biju iztēlojusies, ka Lelde tur aktīvi ar to Totu sadarbojas, ka viņai pašai ir kaut kāda loma savas dzīvības glābšanā, ka viņa cīnās, tas būtu tēls, ar ko es gribētu identificēties. bet izrādījās, ka viņa vispār tur ir tāda diezgan bezpalīdzīga, dzīvot nemaz īpaši negrib, precas ar vienu, bet kāzu laikā top cita vīrieša savaldzināta, vienvārdsakot, kaut kā galīgi šķērsām. pilnīgi liekas, es labprātāk sauktos Tots.

bet rainis+iļģi tik un tā ir ļoti labs apvienojums, un šī dziesma ir tiešām seksīga (es nezinu, es tiešām esmu vienīgā, kam liekas, ka tā fōna mūzika tur ļoti rosina domas uz kaut kādu ja ne gluži striptīza dejošanu, tad vismaz kaut ko līdzīgu?), pat ja mani mazliet kaitina fakts, ka Leldi obligāti kādam vajag IZGLĀBT. tas nav tas mindset, kādu es sev vēlos. lai gan dažreiz, protams, gribas, lai man pie loga atnāk tāds seksīgs vijolnieks, spēlē mūziku un sola mani glābt no visa ļauna, un piedāvā dejot.

tagad vispār fakts, ka man ārprātīgi patīk stīgu mūzika, jo sevišķi lociņinstrumenti, vijoles, čelli, gandrīz līdz hipnōtiskam efektam, šķiet vienkārši likumsakarīgi. galu galā, Tots lugā ir vijolnieks. un arī tas, ka man tik vājprātīgi patīk gulēt, hahahaha, viņa taču tiešā tekstā saka - manas ilgas: iet uz dusu.

Lelde, Lelde, ēēē!..
vai, vai.

You're a foolish creature
You – my wayward daughter

The well has run dry
I misplaced the water