skatoties xfailu sēriju par karavīriem, kuriem uztaisīja smadzeņu operāciju, lai viņi varētu negulēt, kompensējot ar serotonīna un citu vielu ripām, domāju, vai es viņus vairāk apskaužu vai man viņu vairāk ir žēl. laikam jau otrais. es labprāt iegūtu izvēles iespēju negulēt, teiksim, nedēļu vai vairāk no vietas, bet pavisam zaudēt miegu forever līdz nāvei būtu visai briesmīgi, man šķiet.
pēdējo reizi, kad gulēju, sapnī pagalmā staidzināju suni un tur satiku vīru ar divām kazām, kuras nāca pie manis draudzēties, glauda savu purnu man gar plaukstām un mīlīgi blēja (vai kā nu to sauc, blēj jau it kā aitas, bet man šķiet, kazas arī)

neatceros, kad es īstajā dzīve pēdējoreiz satiku kazu, viņas ir sasodīti jaukas




bet spēja eksternalizēt kaut kādus savus apziņas vai zemapziņas attēlus ļoti reālistiskā formā, ko viens no tiem operētajiem karavīriem bija attīstījis, tas gan man likās ārkārtīgi lieliski, man patiktu iespēja projicēt savus sapņus. vislabāk kādā uzglabājamā veidā, teiksim, videō, bet arī vienkārši varēt tos parādīt citiem cilvēkiem būtu brīnišķīgi, tad neviens nenosodītu manu vēlmi gulēt 12-16 stundas diennaktī