laikam jau vienmēr nebūs, kur aizbēgt, un vienā brīdī nāksies visu visur kaut kā sakārtot. kāpēc gan nesākt rītdien.

manas satriecošās spējas galdniecībā jānosvin ar glāzi auksta sarkanvīna. kārtējo reizi mēbelē saskrūvēju teju visu, kas vien ir, ko saskrūvēt, un tikai tad atklāju, ka vienu dēli esmu ieskrūvējusi otrādi, kā rezultātā jāpārskrūvē puse skrūvju. ar tādu īsu, tizlu verķīti, kurš mazliet dara pāri maniem pirkstiem. labās ziņas - tās ir tikai kāpnītes, nevis pats plauktskapis. tikai 12 skrūves. bet neko jau, man patiesībā patīk skrūvēt. es tikai katru reizi vismaz vienu reizi šitā izgāžos. taisnība laikam bija tām skolotājām, kas man kaut kādā otrajā klasē rakstīja, ka es esot ļoti gudra un centīga, bet pavirša. es pārliecinājos, ka dēļi ir vienādi. es pārliecinājos, ka lieku tos saskanīgi (gali ir slīpi, lai neatšķirtos slīpums galos). es pārliecinājos, ka caurumi plakaniskajā virzienā ir uz abām pusēm. bet es neapskatīju visus dēļu galus. ak, kāda paviršība, kāda nolaidība.

nesen lasīju avīzē par vīrieti alūksnē, kuram siena prese norāvusi abas rokas. nez kāpēc nekur nebija minēts, ka tad, ja ievēro drošības noteikumus un neviens nepagrūž, tā nenotiek. rakstīja tikai, ka viņš kārtīgs strādnieks, optimists un gribējis līdz tumsai savākt vairāk siena, lūdzu ziedojiet protēzēm. raustot "kaut kādu diedziņu" tur tai presē esot ierautas rokas un čušs. varu saderēt, ka pirms raustīt kaut kādu diedziņu, pēc drošības tehnikas noteikumiem tā prese būtu bijusi jāizslēdz. protams, žēl tikuntā. labi, ka mēbeļu skrūvēšana nav īpaši bīstams process.