atpedāļoju mājās no ķengaraga tikpat ātri kā no centra, lai gan ceļu biju tikai aši ielūkojusi gūgles kartē un nebiju īpaši pārliecināta, ka es saprotu, kā tam realitātē sekot. dīvainā kārtā man izdevās ceļot pa pareizajām ielām,un brīdī, kad es sapratu, ka patiešām braucu pa to ceļu, kuru uzlūkoju kartē, neizbēgami galvā sāka skanēt i'm on the right track, baby, i was born this way

godīgi sakot, šis vakars kopumā bija izcils visu apstākļu ziņā, vispirmāmkārtām jau alsviķu brauciens bija patīkams fōns, otrkārt, dzejoļu pasākums - brīnišķīgs un tad, ō, un tad.
man žēl, ka es nebiju uz spēļu vakaru, bet ja man būtu jāizvēlas vēlreiz, neatkarīgi no tā, cik daudz reižu, es katru reizi izvēlētos braukt ciemos pie Ronalda. negadās bieži būt sabiedrībā, kur ar cilvēkiem, pie tam, galvenokārt svešiem, komunicēt ir tik viegli un baudāmi. bet ir jau arī iemesls, visiem mums tur ir vismaz viena kopīga kaislība. (or so i think.) tas gan ir mazliet dīvaini, casually sarunāties ar ļaudīm, kuri raksta brīnišķīgus, izcilus darbus, es jutos kā sprīdītis, es jutos laimīga. jā, varbūt man patiešām maz vajag, bet paēst suši kopā ar talantīgiem cilvēkiem ir lieta, ko es labprāt darītu biežāk. diemžēl gan es nevaru vienkārši teikt - hei, negribat ballīti pie manis? tas būtu forši, ja tā varētu.
bet nu es varu gaidīt vēl kādu gadiņu, līdz apstākļi atkal sakritīs tā, ka gadīsies atkal nonākt literātu ballītē.

šonakt sapnī biju episkā pasaulē, kur noritēja cīņa starp divām dažādām, err, ciltīm, civilizācijām?, kuras dzīvoja tādā leduslaikmetīgā vidē. vēl bija kaut kādi ļauni, robotveidīgi radījumi, kas bija naidīgi pret abām ciltīm. vieni bija tādi vairāk cilvēkveidīgi, pie tiem, iespējams, piedereju arī es, lai gan skatpunkts bieži mainījās no pirmās persõnas uz trešo, tā ka precīzi nevarēju saprast. otri, savukārt, bija tādi oranži un spalvaini, tā kā gorillas, bet ne gluži, sejas bija ļoti cilvēcīgas, viņi vnk bija ar tādu garu, mīkstu spalvu.
abas ciltis dzīvoja netālu viena no otras, bija tāds kā ceļš lejā no kalna, kuru, savukārt, apdzīvoja tie robotļaunie, kas bija visādos veidolos, gan putnveidīgi, gan tādi kā tranformeri. caur to kalna eju bija jāiet visiem, kas gribēja kaut kur tālāk nokļūt, bet cilvēkveidīgajiem, lai nokļūtu pie kalna ceļa, bija jātiek garām oranžo nometnei, jo tā bija tur tuvāk.
nu lūk, es nosacīti biju viens no cilvēkveidīgajiem, un kaut kāda iemesla dēļ viens pats metos uz to kalnu eju, bez nekādiem tehnolōģiskajiem palīgrīkiem, izņemot ragavas. (normālos gadījumos ietu tikai lielas grupas un ar visādiem ieročiem etc) es īsti nezinu, kāpēc to darīju, bija kaut kāds izmisuma iemesls, bet, protams, robotveidīgie bija totāli overpowered, un uzspridzināja manas ragavas un būtu mani nogalinājuši, bet es tad rāpos augšā pa to slideno kalnu atpakaļ, kur, savukārt, gaidīja puslīdz droša nāve oranžo rokās. taču kāds no viņiem pamanīja, ka es esmu tikai viens un puslīdz ievainots, un nokomandēja, lai neviens nešauj, un iestiepa mani oranžo nometnē. šeit skatpunkts pārceļas uz trešo persōnu.
lūk, tātad šis cilvēkveidīgais tiek noguldīts vienā kaut kādā guļvietā, kur pēc kāda laika nez kādu iemeslu dēļ noguļas arī viens oranžais - laikam tā bija viņa gulta un tādos ledus apstākļos gulēt uz zemes nav alternatīva. nujā, cilvekveidīgais ir bezsamaņā un obviously pierušinās pie oranžā, tā ļoti mīlīgi tas izskatījās. tad ir jump cut uz kaut kādu vēlāku laiku, tad tas cilvēkveidīgais jau ir puslīdz atkopies un nomodā, viņi runā ar to oranžo, un oranžais saka, ka viņi vienmēr ir bijuši pārliecināti, ka otra cilts ir melīgi, neuzticami nelieši; protams, ka otrai ciltij tāds pats priekšstats ir bijis par šiem. cilvēkveidīgais bužina oranžā kažoku, pārlecam uz first person view, by god, cik tam oranžajam bija mīksts kažoks, vnk neticami brīnišķīgs, nujā, un tā soli pa solim rodas romantiskais moments, kurā notiek interracial snogging. gan cilvekveidīgais, gan oranžais ķiķina un galu galā uzvelk segu pār galvu, bet tad pa otru pusi zem segas palien kkāds oranžo zīdainis (totāli piemīlīgs, nevaru pat aprakstīt, cik supercute bija viņa sejiņa) un tā kā potenciāli interracial sex varētu netikt uzskatīts par labu piemēru maziem bērniem, viņiem vispirms jātiek no tā zīdaiņa vaļā. cilvēkveidīgais nez kur ir dabūjis mutē tādu kā sniegu, tādu kā putuplastu (iespējams, no segas vai gultas materiāla, nezinu, oranžā komentārs bija, ka viņš arī tā bieži darot), kuru uzpūš tam bērnam, tas smejas un ir sajūsmā, cilvēkveidīgais dara tā vēl, un visi ir priecīgi.


vēl es sapņoju par lielveikalu, bet tas nebija ne uz pusi tik interesanti un tur nenotika nekas pārpasaulīgs, tā ka whatever.

man dažreiz liekas, ka ar manu mammu un vēlmi remontēt dzīvokli ir tāpat kā šobrīd sabiedrībā ar "cīņu pret oligarhiem" - nez kāpēc šķiet, ka tā, lūk, būs atbilde uz VISĀM problēmām. ha! hahaha!
ja kaut kas no visa tā gala rezultātā mainīsies uz labo pusi, es, protams, priecāšos. bet man ir smagas aizdomas, ka būs tāpat, kā ar darbu - kad viņa nav, tad ir slikti, kad viņš ir - tikpat slikti.