pēc veikala apmeklējuma, kurā iegādāju milzīgus pārtikas apjomus, lai nodrošinātu dzīvnieku pieskatītājus ar iztiku, aizgāju pie vecākiem. galu galā mēs ar tēti tur viens otram citējām rakstus no dažādiem žurnāliem par politiskām tēmām, galvenokārt saistītus ar zatlera ambrāžu, par kuru ļoti skaisti un, manuprāt, precīzi žurnālā klubs ir izteicies jurģis liepnieks (tas bija tas, ko tētim citēju es)

vēl es gulēju līdz gandrīz pusnaktij brāļa gultā, tikmēr tētis čekoja muzejus, uz kuriem iesim, saucot izstādes, kas tur šobrīd notiek, un es ik pa brīdim savā tipiskajā es-tikko-pamodos-bet-esmu-totāli-sakarīga-un-saprātīga manierē (kad mirkliski pamodos) iesaistījos, izsakot komentārus un pat uzdodot jautājumus, piemēram, kad ritēja diskusija par to, vai iesim pompidū centrā skatīties izstādi parīze-deli-bombeja vai kautkātā, nevarēju atcerēties, kā sauca rabindranatu tagōri, tāpēc ļoti cītīgi devu tētim clues, un viņš diezgan veikli atminējās, lai gan ne uzreiz.
kad es pamodos pavisam, es jutos kā mīkla, vai kā gumijas lācītis, vai arī kā noziedējusi pienene, tā bija ļoti patīkama pēcmiega sajūta un es atļāvos to izbaudīt, blenžot griestos un palūdzot mammai uzvārīt man tēju, jo diemžēl man sāpēja kakls, tāpat kā pagājšnakt, kā dēļ arī tā īsti neizgulējos.
bet mošanās sajūta bija brīnišķīga, viss mans ķermenis likās mīksts un staipīgs un ļoti patīkams, vienīgais mīnuss bija tāda relatīva bezspēka sajūta, uzreiz jau nu nebūtu piecēlusies, ja gribētos, bet, protams, man negribējās, jo es jutos tik labi

(patiesībā es apmēram puslīdz šitā mēdzu justies tikai tad, ja ceļos no pēcpusdienas/vakara snaudas, nekad ne tad, ja esmu gulējusi nakti un ceļos no rīta
manuprāt, tā ir zīme, naktis nav domātas gulēšanai, celšanās procedūrai ir jābūt patīkamai, nevis kaut kam negribētam, tāpēc jāceļas tad, kad var par to justies labi, kā šonakt
bet vasarā jau ir ok, varu gulēt savas 10h dienā tajā laikā, kad man patīk, izņemot, protams, tagad, kad bija jābrauc uz preses konferences prezentācijas gatavošanu)

kakls gan man ir stīvs joprojām abos sānos
manuprāt, tas apstiprina manu hipotēzi, haha

labunakti vēlreiz, varbūt paskatīšos kādu jauku filmu (bet varbūt arī nē) un tad pie miera, lai celtos ap vienpadsmitiem, jo darbs vēl nav galā un jātiekas ar biedrenēm prezentētājām vēl, un četros jāiet pie kkādas ārstes, pie kuras mamma jau paspējusi mani kaut kad pierakstīt, laikam šodien

Home, oh, sex you all :D

neticami, bet tā ārste, pie kuras es šodien biju, bija lieliska, burvīga un visādi citādi laba. otro reizi ar visu elektrisko analīžu un tās otras tēta ārstes rezultātiem iešu pat ne nelabprāt. tagad sāku domāt, varbūt tas viss, lūk, bija vienkārši liktenis. lai mēs satiktos. hahahahah!

In Does Education Matter?, Wolf illustrates the absurdity of the increase-the-graduates/increase-the-growth logic by reference to the high remuneration of lawyers. That is, given lawyers’ high wages, having more lawyers would surely mean that there are more and more people earning more and more dough, and therefore in total, society is becoming more and more wealthy.

‘[This] would suggest’, she writes, ‘that the fastest way to boost growth would be to send everyone to law school’. Which is clearly ridiculous. In fact, what the high remuneration of lawyers tells us is that we live in a highly regulated society – as opposed to a productive one – which consequently values lawyers. It doesn’t mean that churning out an ever-increasing number of law graduates is the elixir of economic growth. Likewise, Wolf writes, ‘it is no more self-evident that since some education makes some of us richer, more would make more of us richer, than it is that “two aspirin are good” means “five aspirin are better”’.

The wrongheaded belief that you can generate growth simply by increasing the number of graduates has led to the effacement of the structural problems of the economy. In other words, seeking the wrong answers has generated the wrong questions. For example, ‘there tends to be an obsession with how many engineers the UK produces, when the real question ought to be why haven’t we got more engineering industry?’, says Wolf. You don’t have to be a fully signed up economic determinist to recognise that our economic travails cannot be solved through education, education, education.

( no šejienes )

šito vajadzētu izlasīt tiem, kas, runājot par LV augstākās izglītības problēmām, kā pamatojumu tam, ka nav jau tik slikti, piemin faktu, ka mums procentuāli ir viens no lielākajiem studējošo daudzumiem eirōpā. pseeeeeeeesh.