when you die i'll rearrange your bones
into the shape of an animal you loved
i will cover your bone frame in fur
construct wings from the bones of dead birds
these wings bound to your shoulders
with tendons from the body of a deer

šodien parkā ēdu makdonalda wrap lietu, kas izrādījās divreiz lielāka, nekā gaidīju, bet ļoti laba, nesaprotu, kāpēc viņiem kaut kas tāds nav visu laiku, tur ir mazāk maizes nekā bulciņās un daudz dārzeņu, ņamm
un kamēr es to ēdu, notika tik traka un bēdīga lieta

man uz blakus soliņa sēdēja kaut kāda sieviete, pie soliņa rotaļājās bērns ar mantiņām, viņas bērns laikam, maziņš, ne vairāk kā trīs gadi, un vienā brīdī es tikai dzirdu, ka viņa tam uzkliedz 'ruki grjaznaji ubiraj at mami!' es gandrīz aizrijos ar vistas gabalu, for fuck's sake, kura māte bērnam, kad tas grib, piemēram, apkampt viņas ceļgalu, saka, lai aizvāc netīrās rokas?! paskatījos, nuja, saģērbusies koši baltās biksiņās un krekliņā, saulesbrilles un visa iespējamā kosmētika, no sākuma domāju, vai tad tik stulba, ka neiedomājas, ka koši baltas drēbes varbūt nav tā labākā doma, ko vilkt mugurā, ja ved savu bērnu uz parku rotaļāties, pēc tam iedomājos, ka varbūt viņa to uz turieni nemaz speciāli neveda. puika kaut kur aizskrēja, vienā brīdī sāka spēlēties pie tās ūdenslietas, ik pa brīdim māte vnk randomly nīgri izkliedza viņa vārdu, te vienā brīdī tas bērns it kā nāk atpakaļ, bet tur soliņu daudz, un un viņš acīmredzami nesaprot, kurš ir pareizais, stāv platām acīm zālāja vidū un sauc "mama, ti gģe? gģe ti, mama?!" man jau likās, ka māte varētu būt sajūsmā, ka bērns beidzot ir atsaucies, palūru pa kreisi - tā sieviete vispār nereaģē, sēž, krūtis izriezusi un garlaikoti atmet savus šķipsnās balinātos un daudzkrāsainos matus. vienkārši tāds pizģec. droši vien, ja tas bērns iekristu kanālā, arī tad viņa nepamanītu. un tad, kad viņai atnestu līķi, tad dusmotos par to, ka tas sasmērējis drēbītes.

katru reizi, kad nonāku kaut kādā saskarsmē ar informāciju, kas skar visādas bāriņtiesas lietas, es no jauna jūtos pārsteigta, ka tad, kad kādu adoptē, tie vecāki nesaucas audžuģimene, jo audžuģimene, redz, ir uz laiku, kamēr īstie vecāki atgūst vecāku tiesības. šito es vienmēr aizmirstu, un aizbildniecība, audžuģimenes un adopcija manā galvā nez kāpēc dzīvo tādas vienotas, bezformīgas masas ietvaros. tas ir diezgan stulbi, cerams, ka tagad es tās atšķirības vairs neaizmirsīšu.

omg, strādājot par bāriņtiesas locekli, par brīvu pašaizsardzībai dabū gāzes balōniņu un arī braukšanas kartiņu sabiedriskajā transportā! hell, ja viņi šitā reklamētos, visi, kam ir atbilstoša izglītība un vairāk kā 25 gadi noteikti sen jau būtu pieteikušies darbā :D

vēl es šodien noformulēju svarīgu savas dzīves problēmu -
es nekad nesaprotu, vai cilvēki, kuri ir lakōniski, vienkārši ir lakōniski, vai arī viņi negrib ar mani runāt.

nu tur, īsas atbildes iekš skype, ļoti īsi e-pasti. man vienmēr rodas tāds uztraukums un bailes, kad cilvēki ir tādi lakōniski, ja es jūtos kā ļoti saruniski, man it kā intuitīvi liekas, ka es viņiem tātad nepatīku vai arī viņi grib, lai es aizveros. lai gan, protams, ar prātu es apzinos, ka patiesībā varbūt tas vienkārši ir mazrunīgs cilvēks. bet varbūt tomēr ne, varbūt tomēr .. un tā vienmēr.